visbriesmīgāk ir, kad saproti, ka vēlies būt kaut kur, un saproti, ka tas nav iespējams.
un nav iespējams ne jau tāpēc, ka tas ir kaut kas nereāls. tas pat ir pārāk reāli, laikam. tikai neiespējamību rada kāds šķērslis. un šis šķērslis domā, ka tas ir normāli, ka viņš ir šķērslis.
un tā nu tu cilvēks centies aizmirst šo vēlmi un šķērsli, bet nesanāk.
vēloties ko citu, rodas kāds cits šķērslis. bet ne tik liels un varens. tomēr šobrīd nepārvarams.
un tā nu tu cilvēks esi palicis viens ar savu nepārvaramo vēlmi un šķērsli. bet tas jau nebūtu tas trakākais. šis šķērslis ir varen uzmācīgs un, jo tu viņam dod vairāk vaļas, nepievēršot tam uzmanību,varbūt pat pieņemot uz brīdi viņu, jo viņš vēl lielāku tava ceļa daļu aizšķērso. un tu nevari šo škērsli mēģināt apiet, jo viņš apvainosies, viņš sāks draudēt, ka ierobežos tevi vēl vairāk.
un tā nu tu stāvi ceļa vidū. sava ceļa vidū. un gaidi, kad šķērslis izdomās atpūsties. gaidi brīdi, kad šķērslis izdomās, ka tomēr drīkst atkāpties.
bet šķērslis nemaz nedomā to darīt. vismaz šobrīd.
un tā nu tu stāvi. stāvi sava ceļa vidū. tu stāvi ar savu vēlmi. starpcitu, ar ļoti lielu vēlmi. un pretī tev stāv šķērslis. šobrīd vēl nepārvarams. un tu gaidi. gaidi, kad neiespējamais kļūs iespējams.