|
|
|
Augusts 1., 2006
10:25
šodien manis nav, es sevi nejūtu. es it kā tepat runāju, bet balss skan no citurienes, man blakus. mēs esam divas. un man tajā visā jānoskatās un jāklausās. visai baisi.
|
10:44
tell me lies, tell me sweet little lies
Mūzika: Fleetwood Mac - Little Lies
|
11:30
ir vārdos neizsakāmas bailes, kuras pārņem tikai iedomājoties vien.
|
13:06
protams, tieši tajā dienā, kad esmu nolēmusi nodoties garam ceļam ar kājām, mani saslapina lietus un es nevaru izdarīt neko no plānotā
|
13:12
protams, tikko esmu uzkāpusi augšā un izsusinājusi matus, tā arī lietus aiz loga ir nobeidzies
|
13:21
ziniet, ko? man šķiet, ka tās pašas sieviešu dzimuma draudznees, kas man ir bijušas, kaut kā lēnām ir pazudušas.
|
13:50
šovakar briest pasākums, pēc kura man rīt būs grūti piecelties.
|
13:56
nevajag jau laikam visu definēt un tad cīnīties, lai viss notiktu pēc kāda konkrēta scenārija un rāmjiem.
|
15:15
man ir bail no sevis - es nezinu, ko varu sadarīt kārtīgi sadumojoties, zaudējot pa īstam un apmulstot.
|
15:20
Ak, jā - es šodien nopirku loterijas biļeti. Pat neatceros nosaukumu, bet man gribējās izmēģināt. Nekā gan man zem tiem nokasāmajiem lauciņiem nebija, tikai skaitļi.
|
16:41
...gulēt, ēst vai sarunāties ar cilvēkiem – nav pat īpaši svarīgi, ko tieši Tu nedari – sekas tam vienmēr ir vienas un tās pašas. Vienā brīdī Tev paliek bail TO izdarīt. Beidzot. Mazliet. Vispār. Idejai ‘varētu uz stundiņu atlaisties’ tiek pārvilkta pāri bieza švīka, jo reiz jau tā ir bijis – nevainīgā ‘stundiņa’ ir pārvērtusies divpadsmit garās mūžībās. Un tad ir vienalga. Ka kaut kas deg, eksplodē vai mirst. Ir šaušelīgi vienalga. Labi – patiesībā nav nekā. Tevis nav. Tu guli. Kad jēgu sāk zaudēt ēdiens, pazūd spēki. Taču tikai kustēties, ne domāt. Ēdiens vairs nesniedz baudu. Bauda sāk Tevi apciemot bez ēdiena. Domas raisās un miksējās. Kā kokteilis, kura alkohols ir sarunu celibāts. Viss, kas netiek pateikts ‘tāpat vien’, ar pāris stundu nobīdi uzrakstās ‘zem jēgas’. Tu vispirms raksti un lasi visu vēlāk. Tu vispirms lasi un tikai pēc tam domā. Darbs dara darītāju un brīdī, kad šorīt manu virtuālo sāka bombardēt mazu un nervozu burtu strīpiņas ar jautājumu zīmi galā – ‘kāpēc jūs nevar sazvanīt?’, es savu celibātu atcēlu. Visapkārt virmo balta un bieza migla. Deviņdesmit grādos salocītais korpuss tiek saudzīgi iztaisnots. Nepamodinot to, kas snauž iekšā. Nepārlejot pāri malām to, kas vidū pilns...
(c) Gita L.
|
16:51
es nevaru ciest, ka cilveeks ir izdomaajis taadu lietu kaa laiks un pats sevi pieseejis iisaa strikjiitii pie taa.
(c) ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) mazii
|
20:56
sen nebijis meiteņu vakars ar sekām un iemesliem.
|
21:18
Pirms septiņiem gadiem šajā dienā nomira mans vectēvs, un šodien pieķēru sevi pie domas, ka atmiņas par viņu sāk bālēt. Es atceros, kā viņš izskatījās, dažādas epizodes, kā mēs gājām pie viņa uz darbu skolā, kā es tur šūpojos tajās lielajās, lielajās šūpolēs, to, kā viņš mani sauca par guļaviņu, un citas lietas, bet es jau daudz ko esmu aizmirsusi.
|
22:17
Ja gribi labu masāžu, neļauj to darīt savam vīrietim, tas vienmēr beidzas ar seksu.
(c) Mamma
|
22:37
alkohols jebkurā gadījumā uz mani iedarbojas iemidzinoši
|
22:41
savācam glāzes, našķus un citas lietas un dodamies uz midzeni
|
|
|