|
|
|
Maijs 24., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) uwa | 22:49
Biju 40 un vēl nedaudz minūtes viena. Pilnīgi viena. Tas, ka esmu mājās vai guļu, nenozīmē, ka esmu viena. Tādēļ tas nedaudz biedē. Biedē tādēļ, ka bija jādomā, nevarēju šo aparātu sevī izslēgt. Visbriesmīgāk ir ļauties domāt. Atklājas daudz lietu, par kurām ikdienā cenšos aizmirst, noklusēt, paslēpties. Pat aizdomājos, ko es darīšu pēc desmit gadiem. Iedomājos savu dzīvokli/māju - nevaru vēl izlemt, ko labāk, hh. Šajā brīdi likās, ka tas ir dzīvoklis.
Es dorši vien šādā vakarā sēdēšu viena un daudz smēķēšu. Šajā brīdī iedomājos, ka arī kaut ko rakstīšu. Ja nesmēķēšu - cītīgi svīdīšu trenažieru zālē. Viena. Jo neviens mani nespēs paciest. Vai arī vakaros iešu uz kino. Runāšu ar svešiiem cilvēkiem, satikšu izlases kārtībā tos, ar kuriem vēlos satikties. Īpašos cilvēkus.
Biju ārā. Skrēju, gāju, sēdēju kā tās vecās tantes uz soliņa. Biju gandrīz Pedvālē. Atcerējos kādas dzejas dienas tur. Literatūras skolotāja piesolīja 10 balles kā robežvērtējumu visiem, kas ieradīsies. Ne tādēļ es aizgāju. Man patika. Visvairāk kāda jaunā dzejnieka uzstāšanās uz tā tiltiņa, kas tur vairs nav. Tāds ar sirsniņājiņas durvīm - katrā tilta galā pa rozā un zilām. Vēl atcerējos dzejas dienas vidusskolā. Nezinu, kāpēc man, bet Bargais uzdāvināja savu grāmatu. Pēc pasākuma saitku viņu uz ielas un viņš manu grāmatu papildināja ar saviem ierakstiem: punks never die, pie dzejoļa 'skoltājs' - Māārtiņam Freimanim, bet pašā grāmatas sākumā - mīli sirsnīgi un droši! Tas bija sen.
Sapratu, ka varu viena pati izdarīt, ko vien vēlos. Sen nebiju darījusi neko viena. Liekas, ka arī rīt iešu skriet. Neesmu pārliecināta, ka spēšu piecelties 8 un doties paskraidīt, bet vakarā gan.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |