|
|
|
Augusts 1., 2006
16:41
...gulēt, ēst vai sarunāties ar cilvēkiem – nav pat īpaši svarīgi, ko tieši Tu nedari – sekas tam vienmēr ir vienas un tās pašas. Vienā brīdī Tev paliek bail TO izdarīt. Beidzot. Mazliet. Vispār. Idejai ‘varētu uz stundiņu atlaisties’ tiek pārvilkta pāri bieza švīka, jo reiz jau tā ir bijis – nevainīgā ‘stundiņa’ ir pārvērtusies divpadsmit garās mūžībās. Un tad ir vienalga. Ka kaut kas deg, eksplodē vai mirst. Ir šaušelīgi vienalga. Labi – patiesībā nav nekā. Tevis nav. Tu guli. Kad jēgu sāk zaudēt ēdiens, pazūd spēki. Taču tikai kustēties, ne domāt. Ēdiens vairs nesniedz baudu. Bauda sāk Tevi apciemot bez ēdiena. Domas raisās un miksējās. Kā kokteilis, kura alkohols ir sarunu celibāts. Viss, kas netiek pateikts ‘tāpat vien’, ar pāris stundu nobīdi uzrakstās ‘zem jēgas’. Tu vispirms raksti un lasi visu vēlāk. Tu vispirms lasi un tikai pēc tam domā. Darbs dara darītāju un brīdī, kad šorīt manu virtuālo sāka bombardēt mazu un nervozu burtu strīpiņas ar jautājumu zīmi galā – ‘kāpēc jūs nevar sazvanīt?’, es savu celibātu atcēlu. Visapkārt virmo balta un bieza migla. Deviņdesmit grādos salocītais korpuss tiek saudzīgi iztaisnots. Nepamodinot to, kas snauž iekšā. Nepārlejot pāri malām to, kas vidū pilns...
(c) Gita L.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
