jaaa..un taad saaaac mekleet visaadus iemeslus un vainas..apburtais loks...bljaaviens nu taa gribas pateikt, ka buus jau labi, bet reaali tas nemaina situaaaciju un riktiiiga dusma uz visu pasauli, ka ir tik daudzi cilveeki, kam veelies paliidzeet un pabalstiiit, bet paari luupaam naak tikai neavjadziiigi vaardi, kaa piem viss buus ok, pienaaks arii Tavs laiks utttt un taa joprojaaam...tizli..nevajadziiigi...taados briizhos ir vajadziigs tikai pakluseeeeet, bet tam otram ir jaazin,ka ir kaads, kas gatavs pastaaveet blakus un kopaa pakluseeet...moraali atbalstiiit....bez vaardiem...bet kaa var pastaaveet blakus, klusinjaaam virtuaalajaa pasauleeee...?! hmz...es nez...
Reizeem, lai cik slikti būtu pašai, liekas, ka palīdzot otram jūties vieglāk..labaaak..tad taa saape ir mazaaaka...es paardziiivoju vairaak par citiem, nevis sevi...varbuut sleeepjos...a varbuut neee...varbuut tajaa otraaa es saskatu kaut ko taaadu, ko pamanu arii seviii..un paliidzot vinjam, es it kaa, pavisam neviljus arii sevi velku aaraa no melnaa bezceriibas cauruma...bet vaardi ir lieki...nu tik lieki...
Tā nu es te sēžu, slīcini bēdas kafijas tasē (un kafiju tik sen nebiju dzērusi), cīnos ar nelielām muguras sāpēm un tām sasodītajām pumpām, kas sametušās uz pieres kā sēnes pēc lietus..dīvaina es esmu?! varbūt arī..Maza un glupa..reizēm naiva..Bet manas cerības, ilgas un vēlme palīdzēt otram tādā pašā bēdā, neaizskalosies prom kopā ar kafijas biezumiem, kas vienmuļi guļ krūzes apakšā..