November 23rd, 2013

• pārdomas par bojā gājušajiem
• 11/23/13 04:54 pm
• visdziļākās līdzjūtības, protams.
  
  tomēr, tas man lika aizdomāties, kā 19 gadu vecumā nācās noraudzīties veselu mēnesi (vispār jau vairākus gadus), kā lēnām izdzisa mātes dzīvība.. tad nācās viņu apglabāt un tikai reto tas aizskāra..
  
  tagad gāja bojā 50 cilvēki, un pēķšņi līdzi jūt visa valsts, visa pasaule.. protams, masu slepkavība ir briesmīga un tā nevar būt pieņemama.. bet, tas gan jau ka ir/bija vieglāk, nekā vērot bezpalīdzīgi, kā izdziest Tava tuvinieka dzīvība.. un dienā vidēji nomirst apmēram 70cilvēki.. kāpēc mēs par viņiem neaizlūdzam, neziedojam.. ar ko gan šis gadijums ir tik īpašs.. katram ir savs liktenis, lai kāds tas arī būtu. un mirušajiem jau vairs nesāp - sāp tiem, kas palika šeit, kas palika parādā labu vārdu, kas bija pakārtojuši savas dzīves citiem..
  
  bērnu visvairāk žēl, tiem būs smagi. ļoti smagi. lai Dievs viņiem palīdz.. bet ik dienas apmēram 60-70 "bērni" paliek bez kāda no vecākiem.. arī mūs tas sagaida.. vai esi pateicis saviem vecākiem, ka mīli viņus? kāda diena reiz katram būs pēdējā..
• 4 commentsLeave a comment