| 4:57p |
savā izskatā nepārtraukti balansēju uz robežas starp skaisto un pretīgo. manā augumā, matos un apģērbā nepārtraukti ir potenciāls izskatīties nepieņemami. vienmēr ir kāds aklais punkts, kaut kas struto vai atiris, kaut kas nav nomazgāts vai izmazgāts. tādēļ viss ir atkarīgs tikai no tā, vai šodien ir pietiekami daudz dzīvesspēka uzkrāsoties, uzvilkt auguma formas izceļošu apģērbu un piešķirt sejai normālu izteiksmi, savelkot muskuļus it kā smaidā, it kā apņēmībā. ir arī tādas dienas kā šī, kad pamodos uztraukusies, sāpēs, seja ir pelēka un mati - pelēki, acīs nedaudz ārprāta un raudulības. turpbraucot vēl bija normāli, lasīju grāmatu. atpakaļceļā bija jāiegriežas veikalos, kuru pārdevējas mani uzlūkoja neuzticībā un riebumā. nedaudz nevīžīgais, kabatās atplēstais mētelis un netīrie, pa vīlēm sairušie zābaki, milzīgā sporta soma, paralizētais mutes kaktiņš, kuras kustības nekontrolēju, un kur nu vēl asiņu maliņa, apkaltusi ap muti. to pamanīju, tikai pārnākusi. iespējams, man runājot, varēja redzēt vēl vairāk asiņu, varbūt pat vairāku dažāda izmēra knaiblīšu izplosīto smaganu ļerpatiņas. visdrīzāk, no manis nāca arī medikamentu smaka. pamanīju, ka asinis strīpās iekrāsojušas arī priekšzobus. un tās pretīgumu maskējošajā neitralitātē un formālismā ieslēpušās smalko veikalu dāmītes baltajās blūzītēs, kas pelna vismaz divreiz mazāk par mani un ir vismaz divreiz stulbākas. mauķeles sīkās, skatieties manā mutē un redziet, cik šaura ir robeža! un dirsā visu pasaules naudu un gudrību! |