Jūtas nav vienlīdzīgas. Tas smeldz sirdī, kad jūti,ka tev šī sajūta mīlēt ir burvīgākā,neatkārtojamākā uz pasaules, būt blakus kādam,kuru mīli,bet otrai pusītei tā gluži nav. Tas sāp tik ļoti, ka šīs attiecības ir jāpārrauj,jo tā iespējams šīs mokas kādreiz izbeigsies,bet kad apzinies,ka tas cilvēciņš, kuru brīdi atpakaļ varēji samīļot, nu vairs nav pieejams,tad asaras birst aumaļām atceroties šos jaukos brīžus kad vēl varēja sajust siltos rokas pieskārienus.. un pilnīgi pie kājas ir šie stereotipi, ka vīrieši neraud, vīrieši nepārdzīvo un vispār vīrietim ir jābūt no akmens. Ejiet di*st tie kas tā doma! Šādos brīžos visas pārējās dzīves problēmas izgaist.. tās ir nopērkamas,pārpērkamas,pārdodamas, iemaināmas..bet just otra mīlestību..atdošu visu kas man pieder apmaiņā pret ziņu kā likt otram mīlēt. Dabīgā veidā to pat nevar piespiest augstākie spēki, tas ir spēks, kura vērtība mūsu dzīvēs bieži vien tiek piemirsta, mīlestība! Cik bieži mēs nenovērtējam cilvēkus, kuri mūs mīl,kuriem esam svarīgi tādi kādi esam un kuri būs draugi arī tad, ja mums nebūs vairs ne graša kabatā un jumta virs galvas. Kapēc pārdomas par šādām lietām rodas tikai sāpju rezultātā, tikai tad kad par vēlu kaut ko mainīt.. un liekas.. un ja es toreiz.. nu, tad.. būtu rīkojies savādāk un būtu savu sirdi atdevis līdz galam..pacenties vairāk..varbūt tagad būtu savādāk..varbūt nebūtu..bet es vismaz būtu mēģinājis..un ko tagad? Es taču mīlu.. fak..