Kopā.. - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
unplugged

[ website | My Website ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Oct. 19th, 2012|12:46 am

unplugged

Viņa teica, ka Viņu interesē mans darbs..

m.. Katra diena.. ir kā jauns piedzīvojums..

Adrenalīns, kas priecē un no kā nevari aizbēgt.

Dienā vidēji 50-100 pacientu praksē- ~80.. 80 dažādi gadījumi..

Šodien, piemēram, nomira viena, man mīļa paciente.. Viņu ir tik daudz- [2700], ka es necenšos atcerēties vārdus, sejas, taču daudzi no viņiem neizbēgami kļūst mīļi. Šajā februārī viņai parādījās atipiski runas traucējumi, kurus varēja uzķert tikai uzmanīgi klausoties un iztaujājot- ātrā medicīniskā palīdzība nereaģēja. Aizbraucu, atkārtoti izsaucu ātros- atklājās vēzis galvas smadzenēs. Mani paslavēja.. Šodien, kad viņa aizgāja, es ne īpaši jūtos par to, ko atklāju- jo tas neko nelīdzēja. Ik dienas notiek tik daudz un neviens to pat nenojauš.

Man patīk mans darbs- es to mīlu. Tas ir kā nepārtraukts lēciens ar gumiju. Man vienmēr ir interesanti un nekad nav garlaicīgi. Tu nekad nezini, kas Tevi sagaida. Es jūtos lieliski savā darbā - mani gaida, dievina, nicina. Vienu dienu es esmu ellē, taču es zinu, ka rīt jau būšu debesīs, un kad esmu debesīs, zinu- rīt sekos kritiens. Mani tas nebaida. Mani baida, kas cits. Viņi zina, ka ir kāds cilvēks, kas viņus gaidīs otrdien, pulksten 13.00, un kam ir svarīgi viss, ko viņi saka. Tas cilvēkam nozīmē daudz.

А мы не ангелы.

Es uzaugu ar medicīnu, filmas par to neizbēgami iespiedās atmiņā. Viena- par to, kā jaunu ārsti psihisks pacients nogalināja mājas vizītē. Mums Gulbenē mājas vizītē reiz suņi saplosīja ģimenes ārsti. 17 gados es jau vadāju mammu vizītēs ar mašīnu- pie agresīviem alkoholiķiem, narkomāniem, mirstošiem.. es vienmēr vēroju, kā viņa iznāca, bieži raudāja- un skaitīju sekundes, kad viņa iznāks, vai man iet viņai pakaļ, jo bija bail, ka viņa varētu kādreiz neiznākt. Tagad, pašai ejot vizītēs, es par to nepiedomāju, taču risks pastāv nepārtraukti. Pagājušā mēnesī  viens narkomāns gandrīz man iesita, jo nedevu viņam narkotikas, mēģināja piekukuļot mani, šodien arī. Aizvakar pie manis atnāca dēls, raudādams par savu pirms gada noslepkavoto dēlu, un māti, kas salauzusi kāju, un izrādās, ka beigās viņš pats viņu pagrūdis. Psihiatriem vairs nav jāiet mājas vizītēs- mēs ejam- un Tu nekad nevari zināt, kas Tevi sagaida. Tas ir traks darbs. Bet mīļš. Mēs viņu mīlam, tāpēc, ka viņš ir tāds. Un.. reizēm ienīstam - jo viņš ir tāds. Un, lai tikai pamēģina kāds teikt, ka ārstiem daudz maksā- man nav svarīga nauda- taču to, ko atdodam mēs no sevis par nevienu naudu nevar nopirkt.

Ikreiz kad bērnam, kam tiek veikta pote, ir jābūt gatavai uz anafilaktisko šoku,

kad pie Tevis ierodas pacients, un Tev viņam jāpasaka, ka viņam ir vēzis, nesagraujot cerību,  ir jācīnās par cilvēku. Arī kad viņš pats to nevēlas vai nesaprot.

Jāatbild radiniekiem, kad viņi platām acīm gaida, ka Tu teiksi "tas nav nekas traks" vai piecelsi mirstošo kājās, arī ja zini, ka tas nav iespējams. Tādu gadījumu ir daudz.

Mēs aizejam gulēt ar miega zālēm, murgojot- citi dzer, citi lieto narkotikas uzņemšanā, citi ir seksisti- katrs ar spriedzi tiek galā kā māk. Tu neizgulies, taču no rīta uz darbu ej ar prieku, jo zini, ka Tevi gaida, mīl, ciena, un Tu esi tāda viena, un bez Tevis nekas nesāksies. Es zinu, ko es varu,  ko zinu un ko ne- taču kabinetā es esmu superīga un man ir talants, spēks un ticība.

Darbā esam narcisi. Bet ar brīnumainu misiju.

link Read Comments

Reply:
From:
(will be screened if not a friend)
Username:
Password:
(will be screened)
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.