|
May. 9th, 2006|08:10 pm |
kāpēc viss tā mēdz samežģīties m? beigās ir tā, ka Tu vairs nezini, kur esi Tu pats. es Tev uzrakstīju, ka negribu Tevi redzēt, ja Tu precēsies ar to džeku.. ka nemīli mani Tu.. ka biju muļķe, ka par spīti visam vienmēr ticēju un domāju pretējo. un tad.. un tad..
"Mana sirds,
nepanes tādas sāpes, tāpēc
tagad es Tev saku
atā, piedzeršos un izdarīšu
pašnāvību, tā Tew likšu
mieru, atā
mazulīte uz
mūzu, mīlu."
nākošajā dienā uz manis rakstītajām īsziņām jau atbild Tavs "vīrs".
"Sagriezusies, vēnas pārgriezusi, $ausmas
tasskats, bāla kā nāve, neatpazīstu viņu
galīgi. Nezinu, kas būs tālāk kritiskā
stāvoklī
varu teikt, ka
komā!?"
un tad.. "viņas vairs nav.."
es nezinu.. es nezinu ko teikt.. ja Tu nevarēji mani atstāt savādāk varēji taču vienkārši aizbraukt. jā, es Tevi mīlu un sirdī man Tu vienmēr būsi dzīva. pazvanīju uz slimnīcu.. pirmoreiz mūžā saskāros ar medicīnisku darbinieku klaju necieņu kā cietušās tuviniece.. tie taču nav joki ja es zvanu uz reanimācijas nodaļu, tad jau taču es esmu nobijusies un pat ja vēlā naktī zvanu tad tas ir nopietni un.. vienvārdsakot ko tādu nebiju gaidījusi, kasd man vienkārši atcirta un uzbļāva, ka neteiks vai Viņa tur mira vai ne un vai vispar ir bijusi.. man tajā brīdī tiešām bija kauns par saviem nākošajiem kolēģiem kaut arī izglītība latvijā medicīnā ir ļoti augstā līmenī.. bet ne jau tas..
nākošajā dienā noskaidroju, ka Tevis tur nemaz nebija.. viņš teica, ka Tu esot nomainījusi vārdu un uzvārdu.. kā tas var būt ka tajā slimnīcā nebija ievesti reanimācijā vispār 80tajos gados dzimušie? tik daudz melu ir bijis mūsu attiecībās. un sajūtu arī. Tu, mīļā tik daudz reizes man esi melojusi, par savu veselību, ka es nespēju noticēt un vienkārši neticu vairs par Tavu nāvi. cik gan tālu Tu mani esi novedusi... es sēžu un gaidu Tavas īsziņas, gaidu kad Tu atkal pateiksi - piedod, man notika tas un tas, es nevarēju.. bet es mīlu Tevi! un nevaru bez Tevis!
sms nenāk un nenāk... |
|