| zāļu nav |
Dec. 27th, 2005|05:12 pm |
tajā dienā, kad mazais brālis paņēma mani mašīnā ar alu, es izlikos, ka neredzu kā manī kas salūst.. es tagad katru nakti sapnī redzu mazo brāli..... mēs esam tuvi un draudzīgi.. un katru rītu pamostos.. with my heart in my hands.. es tikai domāju.. kāds gan būs mans lielais sods? vai varbūt es pati vienkārši to esmu izdomājusi? un kāds gan būs sods par to lielo noslēpumu, kura nemaz nav, jo kauns? jā atzīstu.. vismaz tik spēka man ir, ka man kauns par sirdi kas vienkārši mīl asiņot.. tā vienkārši mīl asiņot.. cik tas īstenībā ir pārsteidzoši, ka šie asinsvadi ir tik trausli! es nezinu, kā man uzrakstīt degošu sirdi.. tā esmu es- kritienā, ko var nogalināt pat lidojoša papīra strēmele.. tā esmu es- kaila pret jūsu šķēpiem.. un varbūt arī tas lielākais sods jau ir no manis pašas- tā vienkārši mīl asiņot par to kā vairs nav..
zāļu joprojām nav
zāles
es nezinu vai es..
kā es.. kā varēšu...
man vienkārši gribas būt citās čībās.. man vienkārši nepietiek ar brīnumiem.. |
|