|
Oct. 20th, 2005|07:42 pm |
|
biju jau apjukusi šajos skaitļos, burtos un rindās.. biju jau galīgi apstājusies laikā, kas skrien... brālis paņēma pie rokas un izgājām ārā- bebrus baidīt.. vecās džinsas, gumijnieki kājās un aiziet!-gājām bebru aizsprostus jaukt.. tas bija tik feini,ka vislaik nācās domāt par to, kādēļ nav līdzi fotoaparāta.. bijām paņēmuši līdzi veco maģīti un lāpstu un ņēmāmies pa upi, ka prieks.. es vairāk skatījos, jo mani gumijnieki nebija tik gari, taču ar katru minūti jutu, kā lepnums aug kaulos arvien lielāks un lielāks.. viņš man stāstīja- "iedomājies, tas bebrs uz mums tepat vien skatās un uzmana ko mēs daram!" es tikai skatījos un sajūsminājos, par mazā brāļa spēku.. viņš ir audzis.. spēcīgā miesasbūve, un nopietnais skatiens liek viņam izskatīties jau gandrīz pieaugušam.. juka dubļi, zari un akmeņi.. izrādās bebrs tos visus paņem mutē un nes uz upi.. pec stundas ilgas ārdīšanās brālis noteica, ka šim te būtu tikai 2 minūtes ko darīt un viss jau būtu sanests atpakaļ.. pa nakti jau tāpat sacelšot divtreiz lielāku.. un tad man likās cik gan lepna esmu par saviem brāļiem..nesapratu varbūt tā vienkārši tāda sajūtu ķīmija, taču jūtu šo prieku.. šādi mazi darbi liek krietni padomāt.. vai tam bija liela jēga? ne. taču vienmēr būs kāds, kas ies un darīs... pat ja tikai ūdens līmenis kritīsies par 5 vai 6 centimetriem, bet, hei, mans brālis ietekmēja upi! mēs aizgājām uz tiltu un skatījāmies kā ir palielinājusies straume.. tāda interesanta brīvās dabas stunda.. svaigā zemes un zāles smarža lika man noreibt ne pajokam.. vienu brīdi jau nodomāju- ha, vecā kaņepe... nekā! biju pavisam piemirsusi kā mežs elpo.. šī dabas smarža...smējāmies par bebru līdzpat tumsai |
|