|
Sep. 25th, 2005|11:17 pm |
ābeles zaros var šūpoties līdz saplēstam rokām un uzšķērstām paceles locītavām vecā pirtiņa egļu aizvēnī čuč es kādreiz domājos (un mēs ar māsu spēlējām, jā, jā, tai pašā ābelē!) esam vēju pavēlniece - palagam striķi pa vidu, saloka uz pusēm, apsienās un ir svārki līdz zemei kā karalienei. ja paliek auksti, var uzcelt virsējo pusi uz pleciem kā apmetni bet var arī skriet pa aleju kā kuģis, balta bura piepūtusies aiz muguras, un kliegt - pilnu tvaiku! es gribu, lai Tu priecājies:) paldies, ka Tu priecājies:) |
|