[	mood	|	empty city..	]
[	music	|	mūzikas nav! tikai sāpes.	]

Man krūtīs ir asara
Tā karājas tur kā cieta pērle,
Kā liels daudzkarātu dimants,
ko es gribētu izņemt,
izrakt,
ja vien spētu.
Es lēnām asiņoju. Tas ir ciets
Un tam ir asas malas
Tās griež un spiežas it kā gribētu sasniegt ribas manas.
Sāpes ir pielipušas pie sienas.
pārāk durošas un asas.
Pasaule staro un mani silda.
Bet sejā jūtama smeldze.
Visa vasara smeldz.
Tā ārda manas iekšas un ar tukšumu pilda.
Tās ir manas vienīgās. Tik vajadzīgās.
Bet pa daļai jau sašķaidītās.
Sirds ir maza. Un saspiesta.
Tai jāpukst.
Sirds nevar pateikt-
"Man sāp! Laid mani! Man vairs nav vietas!"
Tā kliedz caur arteria carotis
un ar drebošu troksni ausīs
stāsta man šausminošas lietas.
Es gribētu izbēgt. no sevis.
Bet esmu sapinusies. sapinusies tīklā..
..Tur zirneklis kāri vēro un  viņa acis smejas.
Tas šķiet tik auksts un nejūtīgs,
man radot eiforiskas sāpes.
Vairs nezinu, ko jūtu.
Vai jūtu? nejūtu?
Vai smeldz un nesāp?
Es laikam saindēta. Viņš pilda mani ar indi.
Es nevaru pakustēties un varbūt klusi
nedaudz nīstu.
Bet smeldzoši ilgojos un gaidu
atzinību.
"Tu nelaid mani vaļā, es saindēta Tevi mīlu!"
Tev acis savelkas ļaunā smaidā-
"Es arī Tevi mīlu."
Man sāp. Man ļoti sāp!
Bet vai tiešām esmu tik viena?
Ka tikai šī smeldze rada sajūtu-
"Mēs esam kopā.. Un es jūtu nelielu prieku."

UN TAGAD ARĪ TĀ VAIRS NAV. ZIRNEKLIS APĒDA MANI... UN VISU KAS BIJIS.