unplugged

sēžu izraktajā dārzā un runājos ar zemi..kā bērns smilšu kastē, kas jūtas uz brīdi atradis sawas mājas.. shie drausmīgie smiekli izrauj mani no wārtīšanās pa ko tik melnu.. lai wisi iet ellē! es tagad roku zemi! šis ir mans- mans skaļais klusuma laiks. bez atelpas, ar plaši atwērtām acīm, wēja apskauta un samīļota.. pagaidām ir labi..