| FINE (Un mums nepaliek nekādas Parīzes) |
Jul. 18th, 2011|02:02 pm |
Čau, mīļie draugi!
Žēl, ka mani neviens nelasa, neredz erotiskos sapņos un nesaprot.
Protams, ka man ir jau gandrīz viss, kas var būt, bet nu ļaujiet man arī nedaudz pačīkstēt. Šo vietu esmu rezervējusi tieši tam.
Ziniet, vakar es pacentos pabeigt vienu iedomātu mīlasstāstu. Izģērbu un izsviedu. Full Monthy. Septiņi gadi. Vairāki neveiksmīgi mēģinājumi to izbeigt. Fu, bļa.
Tas ir nedaudz skumji tikai tāpēc, ka rodas šaubas par manu sajūtu, jūtu, citu cilvēku uzvedības interpetācijas spējām. Bet vispār- nē. Tas nevar būt.
Skaidrība ir pat lielāka, jo tagad saprotu, ka šis ir izņēmuma gadījums. (Es gribēju teikt BIJA, nevis IR.)
Ceru, ka tas vairs ar mani nekad nenotiks. Eto nje ljubovj - eto pizdec i razruha.
Tādas jūtas no kurām tu jūc prātā un ieraugi savas zemiskākās puses, sadirs attiecības ar mīļākajiem cilvēkiem. Nu i nafig.
Es jau te varētu jūtiināties, bet apnicis jau. Kurš ir bijis tur, tas zina- kurš ne, tas nezina. |
|