| ausaine |
Jan. 28th, 2010|02:15 am |
Es īsti nezinu uz ko es ceru.
Es nesaprotu, ko es gribu, bet negribu, lai kāds to pasaka manā vietā. Zinu, ka daudz ir paša cilvēka rokās.
Piemēram, tā tas ir, ka ja tu turies kādam pie rokas un ej aizvēris acis, tad solis jāliek droši pašam. Bet arī piesardzīgam jābūt. Un vēl jācer, ka tu nestāvi uz vietas. Es murgoju atkal. Es dzirdēju balsi no datora ekrāna, kad redzēju Rihannonas attēlu. Man bija jānoskaidro, kas tā ir par leģendu. Tā leģenda ir tāda; nu nav svarīgi
Tas ir vienkārši apbrīnojami cik var mocīties bez iemesla. Premenstruālais sindroms arī savu dod, protams.
Kad nokritīs tā lupata starp derības šķirstu un pasauli, tad arī vīģes lapu varēs mest prom?
Baigi gribētos. bet ziemā auksti.
Man jāsatiek savs spoguļattēls. Jābeidz baidīties "sasmērēt rokas". Es nezinu, kas tas ir un vai visām tām psihoteoloģiskajām fīčām ir kaut mazākais reāls pamats, bet tas, ir fakts. |
|