| Līst |
Jul. 4th, 2004|02:17 pm |
vakar lija baltais, šodien - dubļupeļķu lietus. Un ūsainais rūķis uz pretējās mājas sienas šodien gurdeni tur sev uzticēto "Kā" burtu.
rrrrššš...tra-ta-ta-ta-ta spiidiigs volvo nobrauc no miikstajaam tramvaja sliedēm uz nelīdzenā bruģa.
Bet es? Manas acis šodien raugās caur mīkstu pūkbaltu miega segu.
Šļak-Šļak-Šļak-Šļak-Šļak... sudrabīgs auģiks iztraucēja manas peļķes.
Es? Es priecājos reizē ar lietu...
Un domāju - kur rodas dubļi mana bruģa peļķēs? Un kāpēc šodien tiem patīk būt manas bērnības istabas grīdas krāsā?
Bet man ir paveicies, jo pretējo māju jumti stāsta man savus skaistos stāstus. Noslēpumaini, gurdi un miegaini tie tagad ļauj lietum noskalot vēl no rīta saulē sakarsušos degunus. Tad es vēl gulēju smagā, vakardienas atmiņu miegā, kad viņi ja stundām ilgi klausījās saulesputnu pļāpās.
Lietus lēnām mitējas. Un zilais pleķītis debesīs nāk mums aizvien tuvāk un smaida līdz ausīm kā mazs zēns, kas aizelsies atskrējis mājās. Viņš zina cik ļoti viņu šeit gaida... |
|