Unintended

Ar dažiem sarežģījumiem un komiskiem gadījumiem šodien oficiāli saņēmu uzturēšanās atļauju Turcijā līdz 13.05.2014!

Bija brīži, kad likās- kultūru krustcelēs būt ir pagrūti, bet pat drūmakajos brīžos uz jautājumu, vai vēlos atgriezties LV, atbilde nekavējoties bija NĒ!!!

Man bieži jautā, kāpēc es atgriežos Turcijā, kāpēc nebraucu uz Ameriku vai Angliju vai citu valsti... Domās rakstu sacerējumu ar savu pamatojumu, bet izskatās, ka loģiski izskaidrot, kāpēc es labāk jūtos Turcijā, nevaru. Tā vienkārši ir sajūta, varētu teikt iekšējas brīvības un viegluma sajūta (jā, jā, un tas viss ne tik demokrātiskajā musulmaņu valstī), un es bieži pieķeru sevi jūtoties...laimīga.

esmu kultūru krustcelēs

Kamēr tiek kārtota mana uzturēšanās atļauja, mans boss ieteica nelūgt ciemos tik daudz vīriešu dzimuma pārstāvju (jo kaimiņi sūdzās).
Kas to būtu domājis, ka tas būs viens no grūtākajiem uzdevumiem, jo apmēram 80% no manas dzīves un draugiem ir vīrieši...
Cīnos ar vīrišķīgo daļu sevī- izrādās manī ir tik daudz vīrišķīguma, un sieviešu sabiedrība vairumā gadījumā mani garlaiko.

Man joprojām vārds 'epilators' jūk ar 'vibratoru' angļu valodā. Tikko pārbaidīju vienu turceni gandrīz līdz sirdstriekai.

Man ir divas mājas- Rīga un Turcija.

ÇANAKKALE 12°C
esmu absoluutaa kaifaa.

Pirmo reizi mūžā dzirdēju, ka es izskatos pēc turcietes.

Peedejaa laikaa mana lielaa miilestiiba pret Turciju ir tikusi iedragaata dazhaados veidos, bet, atverot dr.lv, mani sagaida visaadi smiekliigi teksti no TR pilsonjiem, kas man liek domaat mazliet pozitiivaak. Un tas laikam taads masveida pasaakums- turkiem regjistreeties dr.lv. Shodien es sanjeemu zinju no Hasana - i want make love to your face. why no repli? you have a face to make love. i invite you to resatuarnte in old riga near monumentum. i pay u. why no repli?

8 dienas ar "Riga - Istanbul- Gaziantep - Istanbul - Edirne- Istanbul- Riga" maršrutu ir beigušās.
7 dienas palikušas, lai izlemtu par Serbijas projektu.

Principaa es nesmeekjeeju- tikai ne Turcijaa.
Principaa es galju neeedu- tikai ne Turcijaa.
Principaa es alu nedzeru - tikai ne Turcijaa.
Principaa es ar turku viirieshiem nepinos- tikai ne Turcijaa.
Principaa es tik daudz nesmaidu un tik daudz cilveekiem neuzticos- tikai ne Turcijaa.
Principaa es sheit esmu viss, kas es vairs neesmu LV.

45 stundas bez guleeshanas- man acis kvadraataa.
Samainiiju plaanus un lidmashiinas biljetes, un aizbraucu uz Edirni.
Shodien pirmo reizi biju karaoke baaraa un peec tam svineejaam dzimshanas dienu - kapos. Bija un ir paaraak jautri. Riit peedeejaa diena- nez kaa man apstaadinaat laiku?

Nothing good can happen after 2 am.
Oww yeah.

Shodien notika iechekoshanaas cik-tur-zvaigznju viesniicaa, izraadaas - visi dziivos pa 3, nevis pa 2.
Es, daudz nedomaadama par nekaartiibu istabaa, nometu savas mantas uz gultas un uz dushu. Kad iznaacu no dushas mazos shortinjos un ar ljoti lielu dekoltee, es ieraudziiju uz mani blenzham viirieti.
Vienmeer esmu gribeejusi aizbraukt uz Horvaatiju un satikt horvaatus, bet nedomaaju, ka tas notiks taa- ka, luuk, horvaats uz mani blenziis gandriiz pliku un mees apmainiisimies ar pieklaajiibas fraazeem tik neeertaa situaacijaa.. İzraadas, viesniicas recepcijaa izdomaaja, ka Santa ir viirietis, taapeec salika dziivot kopaa ar 2 viirieshiem. Un vispaar administrators nesaprot situaaciju un anglju valodu, un visu laiku guys sauc par gays. Bet vismaz istabas samainiija.

Esmu iemaaciijusies dziivot bez telefona un interneta. Telefons nestradaa un internets ir varbuut 20 min dienaa.
No Stambulas atlidoju uz Gaziantep muuzikas festivaalu, tikai pagaidaam es nesaprotu, ko es te daru. Festivaalaa nevar dzet alu, kas tas par festivaalu?
Lidmashiina bija pilna ar kurdiem, kas kaa 9.klases eksursijaa gribeeja seedeet kopaa vienaa solaa. Labi, ka veel mammas sviestmaizes neiznjeema no somaam, bet visi saseedaas pa triis kaa jau gjimeneem pieklaajas, un visi paareejie savas vietas vairs neredzeeja. Es gan ciiniijos ar tanti ar hennas nokraasotiem nagiem, ka gribu tomeer seedeet savaa likumiigajaa vietaa (iista ziemeljnieka spiitiiba). Vinja man atriebaas smalki un negaidiiti. Pagaidiijusi, kameer es paargurusi no savas stambulas uzdziives un 4 stundu nakts miera, iesliigstu viegli meditiivaa staavoklii un aizmiegu, vinja no somas izvilka (kurdu sepaaristu sagatavotu bumbu) bonbongu, un mani aizmigushu saaka aktiivi kratiit aiz pleca. Triis reizes atteicos no bonbongas, bet vinja apbriinojamaa spiitiibaa spieda man plaukstaa konchu, liidz es neiztureeju spiedienu un piekaapos. Tagad es saprotu, kaapeec turki baidaas no pusmuuzha tanteem un ikviena konflikta gadiijumaa laizhaas no vinjaam. Shii tante man buutu vareejusi iebarot ne tikai pusgadu kabataa nostaaveejushu konchu, bet arii spekji un trusha aadinjas.

p.s. Sveetdien festivaalaa buus Trianaas parks no LV!

Stambula= dziivoju. Intensiivi.

Happiness- more or less- it's just a change in me, something in my liberty.. 5 days till Istanbul!!!

(un tas nekas, ka man nav ne pavasara bezpapēžu kurpju, ne čemodāna, ne vienas biļetes atpakaļceļam, es smaidu gandrīz nepārtraukti)

No maniem EVS 12 biedriem nākamnedēļ mēs esam 4 cilvēki Turcijā. Laikam tā ir, vienreiz tur aizbrauc, un vai nu ienīsti, vai nu vēlies atgriezties visu laiku.
Būs pat jokainā somu meitene, kas visus kaķus no ielas stiepa mājās iekšā un naktī gulēja 3-4 stundas. Gribas visus satikt.

Kā likt sen nedzirdētam cilvēkam piezvanīt tev? Pēc Big Bang teorijas pēdējās sērijas noskatīšanās izdomāju izmēģināt Amy Farrah Fowler eksperimentu :

- We need to fabricate a tantalizing piece of gossip. And a second non-tantalizing piece to use as a control.
Then we'll track its progress through our social group and interpret the results through the competing academic prisms of memetic theory, algebraic gossip and epidemiology.

E-pastā vienam cilvēkam atbildot uz jautājumu, kā man iet, īsumā izstāstīju par visai svarīgiem pagātnes notikumiem un nākotnes iecerēm, un kā p.s. pielipināju klāt ierakstu, ka esmu stāvoklī.

Nākamajā dienā saņēmu vienu zvanu ar Francijas kodu, otru ar Turcijas, un vienu FB mesidžu no cita sociālās grupas locekļa ar izmisīgiem saucieniem pēc informācijas apdeitiem. :) Un neviena jautājuma par maniem ekstra svarīgajiem pagātnes notikumiem!


* Meme theory suggests that items of gossip are like living things that seek to reproduce using humans as their host.

Pasaule laikam apgriezusies kājām gaisā- man lūdz pasniegt turku valodu 3 ievada nodarbībam nākamajiem brīvprātīgajiem.
Turciski es tikai pāris reizes sapņos esmu runājusi pēdējo mēnešu laikā, un skolotājs no manis nekāds. A naudu ta vajag!

Abet Turcija mani nelaiž projām, pulsē tur kā milzu magnēts netalu no Tuvajiem Austrumiem un joprojam bezgalīgi vilina mani. Turcijā man laikam patīk tas, ka tur neko nevar saprast līdz galam- ne īsti, piemēram, genocīda lietu, jo tur vienmēr var sastapt asus un pretējus viedokļus, kas tev paši bāžas sejā, ne ielu izkārtojumus, ne vīriešus, ne sievietes, ne reliģiju. Pārspīlēju jau mazliet, bet nu man patika tas, ka es Turcijā gandrīz nonstopā jutos kā Discovery Chanel pārraidē.
Bet man liekas, ka Francija varētu būt mūžīgā prieka zeme, ņemot vērā sastaptos cilvēkus un atmiņas no sava dažu dienu ceļojuma pa Franciju. Francūži māk dzīvot un priecāties. Latvija savukārt man liekas tāda liela lēna skumju un melanholijas vīna upe. Latvijā rit sirdi plosošas debates par bezdarbu, vīriešiem un filozofiju pie litrīgas vīna glāzes, un viss beidzas ar iekrišanu haotiskā miegā. Savukārt Francijā tas beidzas ar lēkšošanu uz diskotēku un dzīves svinēšanu. Turcijā tas beidzas ar marihuānu pludmalē, laivu zagšanu un policijas apmeklējumu.

Jūnijā LV būšot 3 no maniem vecajiem EVS biedriem- vācietis un francūzietis/turks Lielais Zafers, un varbūt mana otrā French girl Matilde :) Saceru izklaides programmu Matildei, un visu laiku man pakaļ vazājas senais Acteku dievs "ANaudasTaNav!"

yollardayim

Lai arī es tagad nodarbojos ar sava organisma un veģetārisma ideju saliedēšanu, es nevaru noliegt, ka neīstajā laikā Rīgā sāk vērties visādas kebabnīcas (Polijā nacionālais ēdiens ir kebabi ar skābiem kāpostiem iekšā un suši, kas ir uz katra stūra, mums tas viss lēnāk nāk). Vai arī es beidzot esmu pa īstam atgriezusies no Turcijas, pēc 5 mēnešiem es tā pa īstam izstaigāju Rīgas centru un Vecrīgu kopā ar maniem vecajiem EVS biedriem, un pamanīju, ka turki ir uzsākuši invāziju Latvijā, par ko es priecājos.
Tā nu mēs reiz ieklīdām vienā no kebabnīcām, iepazināmies ar daudz daudz turkiem, kas dzīvo LV, atjaunojām savas sen nespodrinātās turku valodas zināšanas, un tikām uzaicinātas uz Çiğ köfte party, tas Çiğ köfte ir jēlas gaļas maisījums ar asām garšvielām, agrāk viens no maniem mīļākajiem ēdieniem. Ar lietuvieti un francūzieti ilgi spriedām, vai mums jānāk ar ciema kukuli vai nē, svārstījāmies starp vīnu un pīrāgu, taču nospriedām, ka nav ko lieki riskēt ar vīnu, ja nu mums jāsastopas ar hardcore musulmaņiem, kas nozīmē to, ka no mums konfiscēs vīnu. Aizgājam ar pīrāgu, ko no mums konfiscēja, un neredzējām ne acu galā, un mūsu eiropiskās paražas sašķīda pret turkaziātiskajām, jo mēs to pīrāgu pirkām ar tādu domu, ka varēsim pašas arī papriecāties par riekstu skaisto kombināciju ar krēmu, bet nu es jau esmu pieradusi, ka visi indieši un šrilankieši un laikam arī turki ar ciema kukuļiem nekad nedalās :)
Un visa pasēdēšana bija tik pagātni atgādinoša- daudz turku vīriešu ar daudz jautājumiem pa mazliet personīgo sfēru, nu tur, cik liela ģimene, kur strādā, cik gadi un vai Turcija ir labāka par Latviju..