undo

I

Wed, 20 Mar 2013 19:11:06 GMT

nenogurdams domāju par viņu, aptverdams, cik šāda klusa apmātība ir izsmeļoša un bezjēdzīga.
bet viņa joprojām katru dienu atnāk pie manis domās, apsēžas blakus, runājās. mēs esam kopā. vienā citā paralelā pasaulē mēs tagad esam kopā.

Wed, 11 Jul 2012 19:26:58 GMT

pēc bērnības nekas vieglāk nepaliek. es izaugu. kļūst bēdīgāk. viss kaut kā biezāk iesūcas ādā, ievācas sirdī un prātā uz palikšanu, skumju reflekss kļuvis daudz trauslāks, viss atbalsojās un attiecās uz mani tiešāk un sāpīgāk kā jebkad agrāk.
pieaudzis es stāvu dārza vidū kā karstā vasarā, un liela krusa, ledus gabali, sitās un ieplēš man krekliņā lielus caurumus, kāds ābols vēl nokrīt un atsitās pret pakausi, pēc laika kā pulkstenītis ieslēdzas dārza laistītājs un iespļauj man ņirdzīgi sejā, skudriņas apčurā un pedikīro kājas, bet es, kā no dzelzs izliets putnu biedēklis, stāvu plati izplestām rokām un nevaru pakustēties. ne mirkli.

Fri, 03 Feb 2012 22:50:33 GMT

tipiskā piektdienas vakara vientulības izraisītā panika. viens pats mājās, kamēr pasaule ārā griežas.
pazaudēties filmā.

saldumiņ,

Mon, 16 Jan 2012 19:27:40 GMT

esmu neprātīgi noguris un ārprātīgi noilgojies pēc dzīves, kļuvis sentimentāli jūtīgs un emocionāli uzvilcies, visi nervu gali vaļā.
viegli iemīlējies. kripatiņu laimīgs un ar nepacietību un sajūsmu par nākotni. es gribu, lai šis ir skaists gads. skaists.

Mon, 07 Nov 2011 19:55:54 GMT

es gaidu ziemu, tavu siekalu garšu, kad uztraukums mīsies ar skumjām, sniega guršķi pie baznīcas, kluso vakaru ar visu, visu un tad neko. krūtīs.

Wed, 20 Jul 2011 14:51:55 GMT

mans kreisās pēdas mazais pirkstiņš ir koši rozā. bet tu jau nekad neesi to pamanījusi.
mēs abi ar pirkstiņu pēc tevis neprātīgi ilgojamies. pasaule pilnīgi ir apstājusies.

Thu, 28 Apr 2011 20:50:14 GMT

bet es laikam tomēr nesaprotu dzīvi. kaut kur apziņā gaidu to kraha punktu, pēc kura atverās visas čakras un, tur, apskaidrības. vot, nezinu. baigi grūti nodefinēt mūsu paaudzi, kas staigā apkārt, saostījušies no iespējām, ko piedāvā pasaule un visas jūras līdz ceļiem. nāvīga sajūta, nopietni. mēs taču nesaprotam, ko mēs gribam. labi, ja zinām, ko negribam.
es esmu savā punktā - konstanta lielummānija, bet vienlaicīga nosliece uz pieticību un meditāciju; jaunības maksimālisms, viss vai nekas, viss un nekas.

Mon, 11 Apr 2011 22:00:13 GMT

man sajūta, ka nomiršu jauns.

Mon, 28 Mar 2011 14:08:35 GMT

slimoju šoziem jau ceturto reizi. bet kāda tad tur vairs ziema!
šie ir mani vājie brīži. guļu gultā, tirinot kājas, kad asaras pašas no sevis pil pa acīm un degunu pāri pa visu seju, sāļš es noteikti esmu. visādi cilvēki kā putniņi baros ielido pie manis, guļu un atceros - kā smaržoja, izskatījās, ko teica. šie ir mani vājie brīži.

Tue, 15 Mar 2011 18:02:50 GMT

lai gan vēl nezinu īsti, par ko, bet es cenšos no sevis izvilkt paldies dieviņam un pārējiem par to atteikumu. pagaidām kaut kā tomēr nesanāk.
lai kādi arī būtu kosmosa plāni attiecībā uz mani, man pašam tie šobrīd nav īsti skaidri, un, atgādināšu, ka nav jau kādu laiku. tapēc saņemt pļauku sejā tad, kad šķiet esi atradis izeju no sava postošā dvēseles stāvokļa, ir neizprotami. nu godavārds nezinu, kā kāds uzdrošinās teikt, ka mūsu dzīve atkarīga tikai no mums pašiem - ja kāds vienkārši pieņem nepareizus lēmumus manā vietā.

nu neko. paraudāju dārzā, papīpēju, pavēroju kā divas skudras saskrienas un sabučojas, iedomājos par japānu un par sevi raudāt pēkšņi vairs negribējās.
bet rūgtumiņš paliek.

Sat, 15 Jan 2011 00:05:26 GMT

nē, saprotiet, es turējos, turējos. no visas sirds centos, bet tad, vienā brīdī, tu, cilvēks, nogursti nepārtraukti būt labs. tas taču vienā brīdī gandrīz vai fiziski sāk sāpēt kā vecais zābaciņš.
es neesmu labs, es vienkārši esmu cilvēks.

Thu, 16 Dec 2010 18:15:12 GMT

kā man gribas iekrist pūkainā gultā ar skaistu meiteni un vienkārši skūpstīties līdz sūrstošām lūpām, un vienkārši aizmigt viņai blakus, kaut vai ar visām drēbēm

Fri, 10 Dec 2010 01:20:04 GMT

ja varētu, es patītu filmu atpakaļ par 2,5 gadiem, nekad nenonākot tur, kur esmu nonācis tagad. jā, pilnīgi noteikti. es dzīvotu citādāk.

Mon, 06 Dec 2010 23:39:31 GMT

principā, esmu sapratis, ka ideālās attiecībās es negribētu pilnīgi neko, kas saistītos ar prakstiskām un ikdienisķām lietām, sadzīviskiem sīkumiem, vienkāršu normālu dzīvi.
pusteikumi, noklusētas atzīšanās, mistērijas, mūžīga ilgošanās, arī klātesot - tikai tā es jūtos piepildīts. tikai tā es jūtos normāli - ja tas nav nekas normāls.

Fri, 26 Nov 2010 19:23:05 GMT

nekas manai netīrajai sirdsapziņai un sažuvušajai sirdij nepalīdz labāk kā iestīvināts un kārtīgi gludināts koši balts krekls. tās ir manas debesis.

Sun, 24 Oct 2010 16:06:57 GMT

kur ir mana vemjamā pīle? pēc tam, kad izkliedzos, varētu vēl izvemt pilnīgi visu, kas vēl atlicis, pilnīgi, un tad attapties pilnīgi baltam, tā teikt, knapi šļupstot, bez atmiņas, sāpēm, jūtām, dusmām, mīlestības.

Wed, 13 Oct 2010 00:39:09 GMT

es gribu visu izkliegt ārā, visu visu visu
lai paliek tikai zvaigznītes * * *

Sun, 14 Mar 2010 02:17:54 GMT

man liekas, viena no lielākajām problēmām ar mani ir tāda, ka man nekad nav piemitis sevišķi daudz pārliecības, pieņemot jebkādus lēmumus. drīzāk, lēmumi pieņemti tādā ekspirimentālā izpratnē - nu, lai paskatītos, kā tas būs un kas notiksies, mainīsies. it kā es pieņemtu lēmumu kāda cita, kas neesmu es, vietā. neesmu īsti pārliecināts, cik ļoti uzticos iedzimtām īpašībām no vecākiem, varbūt drīzāk laika gaitā neapzināti pārmantotām no acu priekšā notiekošā. nenoteiktība, nekad nesasniegtais personības briedums un noteiktu lēmumu pieņemšanas nespēja ir tas, man vienmēr nenormāli kaitinājis mammā.
situāciju pasliktina fakts, ka apkārt ir ļoti daudz, nu, nosacīti, cilvēki, kuri ir gatavi dalīties padomā, kuri iedrošina un iesaka, dažkārt varbūt par cenšas mani iedvesmot, bet es uz to vispār nespēju reaģēt. tas ir kā atrasties lielā ūdens akvārijā starp zivīm un skatīties, kā otrpus stiklam cilvēki man klauvē un plātot mutes cenšas kaut ko pateikt. es vienkārši nedzirdu. it kā uz mani tas neattiektos. it kā tas attiektos uz kādu citu. kaut kādas totāli nepareizās dimensijas.
man tā tiešām liekas tik liela problēma, ka gandrīz vienīgais risinājums šobrīd šķiet profesionāla palīdzība regulāras parunāšanās veidā. visa dzīve liekas sapista. nezinu, kur likties un ko darīt.
pie šāda stāvokļa nepastāv nekādas pārliecības, ka es vispār jebkad būtu spējīgs uzsākt patstāvīgu dzīvi, kurā paļauties tikai uz sevi, pieņemot konkrētus lēmumus, kas visdrīzāk mainītu manu nākotni un pasaules izpratni (piemēram, jaunas izglītības iegūšana, dieviņ, lūdzu, norādi man jelkādu virzienu, dod man mājienu). kaut vai tik vienkāršas lietas kā pašam savs suns vai ceļojums uz pēterburgu.. virtuves iekārtošana, trauku komplekts, vasaras apavi - es nespēju pieņemt lēmumus, uzņemties par tiem atbildību un zem tiem parakstīties.
fak fak fak, kas ar mani ir noticis.

Wed, 04 Nov 2009 16:22:24 GMT

tikko izraudājos par savu suni, viņš nomira pirms 4 gadiem. mana pirmā suņu mīlestība. vienkārši visskaistākais, visātrākais, gudrākais, mīļākais planētas suns. vienmēr raudāja, kad es raudāju. bāza purniņu klēpī un mierināja. dauzījās, kad ar viņu dauzījās un sargāja, kad vajadzēja sargāt. visu saprata. viss viņam bija skaidrs. apglabājām mūsu lielajā dārzā zem priedes - ar skatu uz māju un visu dārzu.
vēl pirms tam, dziļā bērnībā, bija Džeris. par viņu es tad vienmēr raudāju ik reizes pērkonos, lietos vai sniegos. Džeris bija vecs, bezkaislīgs suns, uz vecumu galīgi dumjš - vienu vakaru, izejot laukā paglaudīt, viņš man sakoda rokas locītavu. kaut arī tā kārtīgi iekost viņš nemaz vairs nebija spējīgs, kodiens sadzija pāris nedēļās. tētis Džeri iemidzināja vasarā, pa kluso, kad ar māsu bijām izbraukuši no pilsētas. atceros, kā apsēdos toreiz tētim uz celīša un raudāju. jutos baigi nodots.

Tue, 27 Oct 2009 16:48:35 GMT

vispar, baigi smagi iet ar to meerkja nosprausanu. sodien, piemeram, pulkstens man te ir jau pieci, bet sezu ar vel nemazgatiem zobiem.

Sat, 10 Oct 2009 16:59:58 GMT

ņemot vērā to, ka man nav mērķa, es turpmāk kādu laiku dzīvošu mērķa nospraušanai. pēc tam jau pašam mērķim.

Thu, 24 Sep 2009 22:40:48 GMT

piemājas vilciena sliedes strādnieki, nabadziņi, laikam labos cauru nakti šitajā rudens vēsīgajā drēgnumā. saritinos ciešāk zem segas, iedzeru baldarjānīti, domās noskūpstu tēt-māmiņ, un eju gulēt.

Wed, 23 Sep 2009 23:42:26 GMT

tievums mani iedvesmo

Sun, 20 Sep 2009 16:48:49 GMT

tukša un trula sajūta. biļetes iegādāšanās, lai atkal aizbrauktu no valsts, mani pamatīgi uzvelk. tāpat kā neparedzētie tēriņi un konta stāvoklis. vienkārši gribu naudu. un viss.

Mon, 14 Sep 2009 19:33:40 GMT

vientulība ir visas manas ģimenes motīvs. goda vārds nezinu nevienu vairāk hroniskās skumjās eksistējošu cilvēku kopumu. viens otram nav pāri nodarījis, viens otru mīl, ar maziem brīžiem izdabū laimi, atcerās un paglabā, bet dienas beigās tik un tā - aizmieg vientulībā. katrs par sevi. un kluss rudens lietus šodien no debesīm kapā kap kap kap.