urn:lj:klab.lv:atom1:undoundotelefona aparāts, uz kuru jūs zvanāttelefona aparāts, uz kuru jūs zvanātlaila.kaila@gmail.comundo2013-03-20T19:11:06Z2013-03-20T19:11:06ZIurn:lj:klab.lv:atom1:undo:220262013-03-20T20:04:002013-03-20T20:04:002013-03-20T19:11:06Z2013-03-20T19:11:06Znenogurdams domāju par viņu, aptverdams, cik šāda klusa apmātība ir izsmeļoša un bezjēdzīga.<br />bet viņa joprojām katru dienu atnāk pie manis domās, apsēžas blakus, runājās. mēs esam kopā. vienā citā paralelā pasaulē mēs tagad esam kopā.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:218782012-07-11T22:19:002012-07-11T22:19:002012-07-11T19:26:58Z2012-07-11T19:26:58Zpēc bērnības nekas vieglāk nepaliek. es izaugu. kļūst bēdīgāk. viss kaut kā biezāk iesūcas ādā, ievācas sirdī un prātā uz palikšanu, skumju reflekss kļuvis daudz trauslāks, viss atbalsojās un attiecās uz mani tiešāk un sāpīgāk kā jebkad agrāk. <br />pieaudzis es stāvu dārza vidū kā karstā vasarā, un liela krusa, ledus gabali, sitās un ieplēš man krekliņā lielus caurumus, kāds ābols vēl nokrīt un atsitās pret pakausi, pēc laika kā pulkstenītis ieslēdzas dārza laistītājs un iespļauj man ņirdzīgi sejā, skudriņas apčurā un pedikīro kājas, bet es, kā no dzelzs izliets putnu biedēklis, stāvu plati izplestām rokām un nevaru pakustēties. ne mirkli.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:217012012-02-03T22:48:002012-02-03T22:48:002012-02-03T22:50:33Z2012-02-03T22:50:33Ztipiskā piektdienas vakara vientulības izraisītā panika. viens pats mājās, kamēr pasaule ārā griežas.<br />pazaudēties filmā.saldumiņ,urn:lj:klab.lv:atom1:undo:213582012-01-16T19:23:002012-01-16T19:23:002012-01-16T19:27:40Z2012-01-16T19:27:40Zesmu neprātīgi noguris un ārprātīgi noilgojies pēc dzīves, kļuvis sentimentāli jūtīgs un emocionāli uzvilcies, visi nervu gali vaļā. <br />viegli iemīlējies. kripatiņu laimīgs un ar nepacietību un sajūsmu par nākotni. es gribu, lai šis ir skaists gads. skaists.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:212182011-11-07T19:51:002011-11-07T19:51:002011-11-07T19:55:54Z2011-11-07T19:55:54Zes gaidu ziemu, tavu siekalu garšu, kad uztraukums mīsies ar skumjām, sniega guršķi pie baznīcas, kluso vakaru ar visu, visu un tad neko. krūtīs.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:209412011-07-20T17:49:002011-07-20T17:49:002011-07-20T14:51:55Z2011-07-20T14:51:55Zmans kreisās pēdas mazais pirkstiņš ir koši rozā. bet tu jau nekad neesi to pamanījusi.<br />mēs abi ar pirkstiņu pēc tevis neprātīgi ilgojamies. pasaule pilnīgi ir apstājusies.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:205142011-04-28T21:43:002011-04-28T21:43:002011-04-28T20:50:14Z2011-04-28T20:50:14Zbet es laikam tomēr nesaprotu dzīvi. kaut kur apziņā gaidu to kraha punktu, pēc kura atverās visas čakras un, tur, apskaidrības. vot, nezinu. baigi grūti nodefinēt mūsu paaudzi, kas staigā apkārt, saostījušies no iespējām, ko piedāvā pasaule un visas jūras līdz ceļiem. nāvīga sajūta, nopietni. mēs taču nesaprotam, ko mēs gribam. labi, ja zinām, ko negribam. <br />es esmu savā punktā - konstanta lielummānija, bet vienlaicīga nosliece uz pieticību un meditāciju; jaunības maksimālisms, viss vai nekas, viss un nekas.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:202692011-04-11T22:59:002011-04-11T22:59:002011-04-11T22:00:13Z2011-04-11T22:00:13Zman sajūta, ka nomiršu jauns.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:199842011-03-28T15:02:002011-03-28T15:02:002011-03-28T14:08:35Z2011-03-28T14:08:35Zslimoju šoziem jau ceturto reizi. bet kāda tad tur vairs ziema!<br />šie ir mani vājie brīži. guļu gultā, tirinot kājas, kad asaras pašas no sevis pil pa acīm un degunu pāri pa visu seju, sāļš es noteikti esmu. visādi cilvēki kā putniņi baros ielido pie manis, guļu un atceros - kā smaržoja, izskatījās, ko teica. šie ir mani vājie brīži.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:197322011-03-15T17:53:002011-03-15T17:53:002011-03-15T18:02:50Z2011-03-15T18:02:50Zlai gan vēl nezinu īsti, par ko, bet es cenšos no sevis izvilkt paldies dieviņam un pārējiem par to atteikumu. pagaidām kaut kā tomēr nesanāk. <br />lai kādi arī būtu kosmosa plāni attiecībā uz mani, man pašam tie šobrīd nav īsti skaidri, un, atgādināšu, ka nav jau kādu laiku. tapēc saņemt pļauku sejā tad, kad šķiet esi atradis izeju no sava postošā dvēseles stāvokļa, ir neizprotami. nu godavārds nezinu, kā kāds uzdrošinās teikt, ka mūsu dzīve atkarīga tikai no mums pašiem - ja kāds vienkārši pieņem nepareizus lēmumus manā vietā.<br /><br />nu neko. paraudāju dārzā, papīpēju, pavēroju kā divas skudras saskrienas un sabučojas, iedomājos par japānu un par sevi raudāt pēkšņi vairs negribējās.<br />bet rūgtumiņš paliek.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:194272011-01-15T00:03:002011-01-15T00:03:002011-01-15T00:05:26Z2011-01-15T00:05:26Znē, saprotiet, es turējos, turējos. no visas sirds centos, bet tad, vienā brīdī, tu, cilvēks, nogursti nepārtraukti būt labs. tas taču vienā brīdī gandrīz vai fiziski sāk sāpēt kā vecais zābaciņš. <br />es neesmu <i>labs</i>, es vienkārši esmu cilvēks.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:187912010-12-16T18:10:002010-12-16T18:10:002010-12-16T18:15:12Z2010-12-16T18:15:12Zkā man gribas iekrist pūkainā gultā ar skaistu meiteni un vienkārši skūpstīties līdz sūrstošām lūpām, un vienkārši aizmigt viņai blakus, kaut vai ar visām drēbēmurn:lj:klab.lv:atom1:undo:186732010-12-10T01:18:002010-12-10T01:18:002010-12-10T01:20:04Z2010-12-10T01:20:04Zja varētu, es patītu filmu atpakaļ par 2,5 gadiem, nekad nenonākot tur, kur esmu nonācis tagad. jā, pilnīgi noteikti. es dzīvotu citādāk.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:183022010-12-06T23:34:002010-12-06T23:34:002010-12-06T23:39:31Z2010-12-06T23:39:31Zprincipā, esmu sapratis, ka ideālās attiecībās es negribētu pilnīgi neko, kas saistītos ar prakstiskām un ikdienisķām lietām, sadzīviskiem sīkumiem, vienkāršu normālu dzīvi. <br />pusteikumi, noklusētas atzīšanās, mistērijas, mūžīga ilgošanās, arī klātesot - tikai tā es jūtos piepildīts. tikai tā es jūtos normāli - ja tas nav nekas <i>normāls</i>.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:178442010-11-26T19:21:002010-11-26T19:21:002010-11-26T19:23:05Z2010-11-26T19:23:05Znekas manai netīrajai sirdsapziņai un sažuvušajai sirdij nepalīdz labāk kā iestīvināts un kārtīgi gludināts koši balts krekls. tās ir manas debesis.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:176222010-10-24T17:04:002010-10-24T17:04:002010-10-24T16:07:53Z2010-10-24T16:07:53Zkur ir mana vemjamā pīle? pēc tam, kad izkliedzos, varētu vēl izvemt pilnīgi visu, kas vēl atlicis, pilnīgi, un tad attapties pilnīgi baltam, tā teikt, knapi šļupstot, bez atmiņas, sāpēm, jūtām, dusmām, mīlestības.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:172412010-10-13T01:38:002010-10-13T01:38:002010-10-13T00:39:09Z2010-10-13T00:39:09Zes gribu visu izkliegt ārā, visu visu visu<br />lai paliek tikai zvaigznītes * * *urn:lj:klab.lv:atom1:undo:170762010-03-14T01:59:002010-03-14T01:59:002010-03-14T02:17:54Z2010-03-14T02:17:54Zman liekas, viena no lielākajām problēmām ar mani ir tāda, ka man nekad nav piemitis sevišķi daudz pārliecības, pieņemot jebkādus lēmumus. drīzāk, lēmumi pieņemti tādā ekspirimentālā izpratnē - nu, lai paskatītos, kā tas būs un kas notiksies, mainīsies. it kā es pieņemtu lēmumu kāda cita, kas neesmu es, vietā. neesmu īsti pārliecināts, cik ļoti uzticos iedzimtām īpašībām no vecākiem, varbūt drīzāk laika gaitā neapzināti pārmantotām no acu priekšā notiekošā. nenoteiktība, nekad nesasniegtais personības briedums un noteiktu lēmumu pieņemšanas nespēja ir tas, man vienmēr nenormāli kaitinājis mammā. <br />situāciju pasliktina fakts, ka apkārt ir ļoti daudz, nu, nosacīti, cilvēki, kuri ir gatavi dalīties padomā, kuri iedrošina un iesaka, dažkārt varbūt par cenšas mani iedvesmot, bet es uz to vispār nespēju reaģēt. tas ir kā atrasties lielā ūdens akvārijā starp zivīm un skatīties, kā otrpus stiklam cilvēki man klauvē un plātot mutes cenšas kaut ko pateikt. es vienkārši nedzirdu. it kā uz mani tas neattiektos. it kā tas attiektos uz kādu citu. kaut kādas totāli nepareizās dimensijas.<br />man tā tiešām liekas tik liela problēma, ka gandrīz vienīgais risinājums šobrīd šķiet profesionāla palīdzība regulāras parunāšanās veidā. visa dzīve liekas sapista. nezinu, kur likties un ko darīt. <br />pie šāda stāvokļa nepastāv nekādas pārliecības, ka es vispār jebkad būtu spējīgs uzsākt patstāvīgu dzīvi, kurā paļauties tikai uz sevi, pieņemot konkrētus lēmumus, kas visdrīzāk mainītu manu nākotni un pasaules izpratni (piemēram, jaunas izglītības iegūšana, dieviņ, lūdzu, norādi man jelkādu virzienu, dod man mājienu). kaut vai tik vienkāršas lietas kā pašam savs suns vai ceļojums uz pēterburgu.. virtuves iekārtošana, trauku komplekts, vasaras apavi - es nespēju pieņemt lēmumus, uzņemties par tiem atbildību un zem tiem parakstīties. <br />fak fak fak, kas ar mani ir noticis.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:167352009-11-04T16:21:002009-11-04T16:21:002009-11-04T16:22:24Z2009-11-04T16:22:24Ztikko izraudājos par savu suni, viņš nomira pirms 4 gadiem. mana pirmā suņu mīlestība. vienkārši visskaistākais, visātrākais, gudrākais, mīļākais planētas suns. vienmēr raudāja, kad es raudāju. bāza purniņu klēpī un mierināja. dauzījās, kad ar viņu dauzījās un sargāja, kad vajadzēja sargāt. visu saprata. viss viņam bija skaidrs. apglabājām mūsu lielajā dārzā zem priedes - ar skatu uz māju un visu dārzu.<br />vēl pirms tam, dziļā bērnībā, bija Džeris. par viņu es tad vienmēr raudāju ik reizes pērkonos, lietos vai sniegos. Džeris bija vecs, bezkaislīgs suns, uz vecumu galīgi dumjš - vienu vakaru, izejot laukā paglaudīt, viņš man sakoda rokas locītavu. kaut arī tā kārtīgi iekost viņš nemaz vairs nebija spējīgs, kodiens sadzija pāris nedēļās. tētis Džeri iemidzināja vasarā, pa kluso, kad ar māsu bijām izbraukuši no pilsētas. atceros, kā apsēdos toreiz tētim uz celīša un raudāju. jutos baigi nodots.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:165042009-10-27T16:47:002009-10-27T16:47:002009-10-27T16:48:35Z2009-10-27T16:48:35Zvispar, baigi smagi iet ar to meerkja nosprausanu. sodien, piemeram, pulkstens man te ir jau pieci, bet sezu ar vel nemazgatiem zobiem.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:163372009-10-10T19:58:002009-10-10T19:58:002009-10-10T16:59:58Z2009-10-10T16:59:58Zņemot vērā to, ka man nav mērķa, es turpmāk kādu laiku dzīvošu mērķa nospraušanai. pēc tam jau pašam mērķim.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:159392009-09-25T01:35:002009-09-25T01:35:002009-09-24T22:40:48Z2009-09-24T22:40:48Zpiemājas vilciena sliedes strādnieki, nabadziņi, laikam labos cauru nakti šitajā rudens vēsīgajā drēgnumā. saritinos ciešāk zem segas, iedzeru baldarjānīti, domās noskūpstu tēt-māmiņ, un eju gulēt.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:158062009-09-24T02:41:002009-09-24T02:41:002009-09-23T23:42:26Z2009-09-23T23:42:26Ztievums mani iedvesmourn:lj:klab.lv:atom1:undo:155132009-09-20T19:48:002009-09-20T19:48:002009-09-20T16:48:49Z2009-09-20T16:48:49Ztukša un trula sajūta. biļetes iegādāšanās, lai atkal aizbrauktu no valsts, mani pamatīgi uzvelk. tāpat kā neparedzētie tēriņi un konta stāvoklis. vienkārši gribu naudu. un viss.urn:lj:klab.lv:atom1:undo:149312009-09-14T22:33:002009-09-14T22:33:002009-09-14T19:33:40Z2009-09-14T19:33:40Zvientulība ir visas manas ģimenes motīvs. goda vārds nezinu nevienu vairāk hroniskās skumjās eksistējošu cilvēku kopumu. viens otram nav pāri nodarījis, viens otru mīl, ar maziem brīžiem izdabū laimi, atcerās un paglabā, bet dienas beigās tik un tā - aizmieg vientulībā. katrs par sevi. un kluss rudens lietus šodien no debesīm kapā <i>kap kap kap.</i>