Šodien saņēmos un iesāku kaut ko lielu, cerams, ka pietiks spēka pabeigt!

Mana sieviete ir diezgan sarežģīta, agrāk man pietrūka viņas, un man likās, ka mēs esam kopā pārāk maz, bet viņai vēl bez tā gribējās vairāk pabūt vienatnē. Tagad mēs esam kopā gandrīz visu dienu, bet viņai ir par maz. Laikam jau, ka viņas mīlestība aug tik strauji, ka nespēju tai izsekot, un vispār, man ir brīnumaini paveicies, ka viņa man ir, jo savādāk es būtu tas pats pelēkais, depresīvais cilvēks ar vienu domu galvā - kur tā nāve kavējas?