Es neko nedaru. Es tikai klausos to metālu, ko metālisti baidās saukt par metālu, ļoti skaļi klausos, līdz sāk sāpēt galva. Un tad es klausos džezu, tā ar baudu klausos, kamēr tas izdziedē galvassāpes. Un tad? Tad es atkal klausos metālu, to, kuru metālisti baidās saukt par metālu, ļoti skaļi klausos, līdz sāk sāpēt galva. Un tad es klausos džezu...
Sanāk apmēram tā, kā dzīve, nezinu vai kā tavējā, bet kā manējā, noteikti kā manējā.