|
[25 May 2007|12:10am] |
| [ |
mood |
| |
dusmas un izmisums atlaižas |
] |
| [ |
music |
| |
The Used - Box Full of Sharp objects |
] |
Aizdod sapni. Aizdod cerību. Šodienai ar manām nepietiks.
Neaizmirstulīte un Taurenis. Ar laiku cilvēks sapratīs.
Uz mirkli manī ka kabelis tika iespraustas pirmās pavasara sajūtas. Spārnu baru dunoņa pakrūtē.
Pavasara vairs nav. Nokavēju.
Atgriezties un izmainīt.
EDIT: Tu esi muļķīgi akls un ignorances pilns puika. Tieši tā. Puika. "Tu esi līdzīga manai mammai". Es varētu Tev pat piekrist, jo domāju, ka mani Tu spēj nokaitināt tik pat ļoti ka viņu ar savu bērnišķīgo izturēšanos. Pāris nevietā izmesti vārdi noved mani līdz trīcošām rokām, asarainām acīm un visbeidzot - neizturamām dusmām. Tu vel neesi sevi atradis un velc mani līdzi. Piedod, priekš manis tas ir regress. Es pazaudēju sevi, lai pielāgotos tavam izturēšanās veidam, stulbajiem jociņiem. Man ir noriebies Tev dot sevi, lai es tiktu izmantota un aizmirsta kā visi Tavi draugi. Ja es izgrieztu savu sirdi un nomestu Tev pie kājām, Tev nepietiktu. Man ar Tevi vairs nebūs par ko runāt, ja tas tā turpināsies. Es jau vairos no tavas sabiedrības. Lūdzu pieaudz, mīļais Puika, man būtu žēl, ja man nāktos no Tevis atvadīties.
Pat, ja tas netika pateikts tieši saņēmējam, tas vismaz vairs nesēž uz sirds.
|
|