"... Viņš atslāba, un tas, ko viņš sargāja savā klēpī, tie nebija viņa vārīgie iekšējie orgāni, bet vēl trauslākā iekšējā garīgā pasaule, viņa "es", kam visu laiku bija tendence izkust, mainīties, piemēroties, saukties citos vārdos, pārtap citos "esos", tas nenotveramais, ko viņš bija meklējis visu mūžu un vienu īsu(kā acumirklis) brīdi bija domājies esam atradis - viņš pats. Liels vai mazs, stiprs vai vājš, goda vīrs vai nelietis - nekad viņs nebija tā īsti par sevi to zinājis, viss vienmēr bijis atkarīgs no citiem - no citu viedokļa par viņu, pat no citu izteikumiem aiz viņa muguras - viņš tos nedz dzirdēja, nedz zināja, varēja tikai minēt, un tomēr tiem bija vara pār viņu, tie viņu mainīja, gremdēja vai cēla, un, no rīta mostoties, viņš nekad nezināja, kurš varonis šodien ir - labais vai sliktais. Jo nekad nebija bijis skaidrs, vai viņs ir tas, ko domājās esam, vai tas, ko par viņu domā kāds, vai varbūt tas, ko par viņu domā visi kopā, pat tie, kas par viņu nedomā vispār. Varbūt putns uz viņa palodzes, kurš stingu nekustīgu apaļu aci vēro viņu brokastojam, - varbūt tā domas arī ir svarīgas, ja gribētu noskaidrot, kas viņš tāds ir. Ja valadzētu. Bet nevajag nevienam, tikai viņam pašam nedod mieru šis sasodītais jautājums. Bet tas tak nav viena cilvēka spēkos - tik milzīgs uzdevums, tas nav viena cilvēka iespējās. ..."

Andras Neiburgas stāstu krājums "stum stum"... nu ko lai saka, man patiik, pat ljoooti patiik:)) viena no labākajām grāmatām kādu esmu pēdēja laikā izlasījusi!;)