freedom

nez vai ir iespējams vienītī aizbraukt uz kādu namiņu mežā?

bet vajadzētu kādu, kas sanes malku un iekurina kamīnu. 

būtu arī forši, ja ēdienreizes būtu iekļautas, bet tad tas laikam ir nevis namiņš mežā, bet gan viesnīca ar spa un bez kamīna numuriņā. 

vispār tam pasākumam prasītos arī sniegs. 

biju uz prime time disco. toms grēviņš dīdžejoja. cik saprotu, viņš ir diezgan slavens (esmu par viņu dzirdējusi, neapgrozoties tajās aprindās, tātad - slavens) ar to dīdžejošanu. 

bet dejot gan viņš laikam nedejo. kustēties ritmā šurpu turpu pie dīdžeja pults nav tas pats, kas dejot. un varbūt pie dīdžeja pults liekas, ka esi uzlicis kaut ko baigi labu, bet dejotājam, kuram jādejo, tas ne pēc kā neskan un vispār neizraisa vēlmi dejot. ja vēl būtu bezmaksas ieeja, bet par maksu saņemt tik sliktu pleilisti... pārsteidzoši, ka diezgan daudzi tomēr tirinājās kaut kādā ritmā, bet nu, es nezinu, pasaulē ir tik daudz labu deju gabalu, un no visām grupām izvēlēties visnedejojamākos gabalus... un kurš vispār klubā liek meraijas kerijas "all i want for christmas"? un tā vēl bija no labajām dziesmām. es nezinu, varbūt es kaut ko nesaprotu, bet man likās, ka uz klubu iet dejot. un nosaukums "prime time disco" arī liek domāt, ka tur plānots dejot. es dejoju  arī skaidrā, tā ka te nav runa par alkohola līmeni asinīs, ka varbūt tas bija pārāk zems.

diezgan žēl. pēc visām reklāmām es gaidīju kaut ko labāku.

uz gaišās nots, viens franču acu ārsts uzsauca dzirkstošo un šodiena nebija pazaudēta, jo ballējos atbildīgi kā prime time adult.

mans sīkais un druškas meita spēlē kopīgu spēli caur netu un runā, sazvanījušies pa telefonu.

vecums: seši ar pusi un septiņi ar pusi:

- katrīna, iedod man, lūdzu, šito arī

- edvard, tu man tikai prasi, bet pats neko nedod

- labi, es tev arī kaut ko iedošu

*notiek kaut kā iedošana*

- katrīna, pasaki man paldies par dāvanu

- edvard, tu esi pats labākais!

kaut kāds galīgs ne-fen-šuj darbā. nevaru noturēt iekšējo zen, pirms aizmigšanas izspēlēju dialogus, un kad šķiet, ka ir solis uz priekšu, tad uzreiz arī ir solis ne tikai atpakaļ, bet arī uz sānu, un trauksmes līmenis paceļas uz red līmeni, līdz es saņemos un nokratu to visu no sevis un saku, kā būs, tā būs, ja nesanāks, tātad nesanāks. un ja nesanāks termiņā, značit, nesanāks termiņā. bet laikam jau lielāko triecienu pašapziņai rada kļūdas. kļūdas, kuru, atpakaļ skatoties, varētu nebūt, ja vien es būtu izdarījusi, piemēram, x. labākais scenārijs būtu, ka "tu pārāk kritiski skaties uz sevi". bet man gan šķiet, ka visi no manis sagaida vairāk, un es pilnīgi jūtu to spiedienu. bet varbūt es pati to spiedienu lieku un saklausu citu vārdos to, kā tur nav. tas arī būtu labais scenārijs. bet varbūt ir. tas būtu sliktais scenārijs.  

šo rakstot esmu sapratusi, ka man vajag kaut kādu prioritāšu plānu. bet tādu, kāds vēl nav bijis, jo iepriekšējie diez ko ilgi nenoturas.