Man visu laiku prātā bija doma,ka man viņš ir nozīmīgs un vajadzīgs, ka nespēju dzīvot bez viņa u.t.t. rozā brilles [kā teikt] man bija aptuveni 6 - 7 mēnešus.Tagad viņš ir atsalis pret mani dēļ vārdiem,kurus negribēju teikt, jo tā nemaz nedomāju. Paskatoties uz to no malas - es tak esmu tik maza un naiva, agrākajos gados man vēl pa dārzu un puķu dobi ar lellītēm būtu jārušinās un jāspēlējas, kur nu vēl doma par iemīlēšanos ?!
Tagad domāju,ja gribu agrākos laikus, tad man jābūt karstākai un viņš jāatsaldē .. bet varbūt palikt tikpat aukstai,jo ko man dos tā apziņa,ka viņš var man likt pasmaidīt,ja no tā es gūstu tikai baudu uz īsu brīdi, bet vai es esmu laimīga ?! Nē [varbūt salasījos Dalailamas gudrības.. un paldies Anetei,kas man to ieteica,jo nu es zinu kā man dzīvot, varbūt ne gluži,bet nu tomēr].. Tad varbūt es nemaz necentīšos un domāšu par savu mērķu sasniegšanu. Domāšu ar galvu/prātu nevis ar jūtām.. Tās citādi mani ievedīs izmisumā :))

Un visu laiku smaidīšu! Daudz smaidīšu !