Rubrika: atrasts internetā.
Labākais komentārs par Haksliju un tRiPa ģEnĒzI, kāds jebkad pastāvējis.
Smadzenes kā aizsargķēde
Smadzenes ir sarežģīts bio-kompjūters, kas darbina spēcīgu aizsardzības shēmu/"antivīrusu" - izdzīvošanas programmu, kas speciāli sašaurina lokālo apziņu, lai organisms nesadegtu no visuma bezgalīgā, jēlā datu daudzuma.
To, ko sweet Huxley sauca par reducējošo vārstu, mūsdienu zinātne sauc par talamo-kortikālo cilpu smalko, inhibējošo vārstuļu sistēmu, ko stingri regulē Default Mode Network (DMN) un tai pakļautie mezgli - claustrum un raphe kodoli (nucleai). Divas atšķirīgas, taču funkcionāli saistītas subkortikālās un smadzeņu stumbra struktūras, kas abas ieņem svarīgu lomu vispārējā smadzeņu stāvokļa, apziņas, miega un nomoda ciklu un uzmanības regulēšanā.
Normālā, skaidrā stāvoklī DMN strādā kā kontroles telpa, sava apzinātā ego neirogrāfiskais enkurs. Tas uztur laika, telpas un individuālās identitātes robežas, aktīvi izfiltrējot no ārpuses un iekšpuses nākošo sensoro signālu okeānu. Tas nodrošina, ka bio-kompjūters fokusējas uz izdzīvošanu - resursu meklēšanu, briesmu paredzēšanu, citiem vārdiem - attālināšanos no entropijas.
Kad cilvēks inģestē psihodēlisku substanci, piemēram, meskalīnu vai psilocibīnu, neirobioķīmiskā atslēga pagriežas slēdzenē.
Šīs vielas darbojas kā spēcīgi agonisti serotonīna 5-HT2A receptoriem, kas biezā slānī atrodas garozas V slāņa piramīdveida neironos.
Kā parasts ceļotājs ar savu mazo dzīves pieredzi varu teikt: šis process izraisa strauju alfa-viļņu desinhronizāciju garozā. DMN komandpunkts zaudē savu autokrātisko satvērienu pār sistēmu.
Ierastā smadzeņu funkcionālā savienojamība sabrūk, un rodas dramatisks, hiperkonektēts stāvoklis, kur reģioni, kas normāli nekad tieši nesarunājas, pēkšņi atver platjoslas kanālus.
Tā ir neiroķīmiskā realitāte aiz "tune in, turn on, drop out".
Šī desinhronizācija tieši sasaucas ar tavu iebildumu pret Huxley "Mind at Large" un pārdomām par pēkšņu, dziļu jēgas vai eksistenciālas apziņas uzliesmojumu.
Kad talamo-kortikālie filtri atslābst, smadzenes pārpludina neatfiltrēti sensorie dati kopā ar dziļi apslēptiem endogēniem limbiskās sistēmas signāliem un arhaisko atmiņas/arhetipiskā tēlainības arhīvu.
Dramatiskā uztveres maiņa, vai tā būtu kantiskā telpiskā bijība psilocibīna ietekmē, vai eckhartiskā Istigkeit atklāsme, skatoties uz krēslu, nav obligāti smadzeņu piekļuve kaut kādai ārējai, kosmiskai vienībai ārpus fiziskās realitātes.
Drīzāk tas ir smadzeņu saliento tīklu pārslodzes rezultāts.
Priekšējā insula un priekšējā cingulātā garoza, vairs neierobežotas no ego-DMN, sāk apzīmēt parastus stimulus, vienkāršas krāsas, iekšējus ģeometriskus simbolus ar milzīgu eksistenciālu nozīmi.
Viss kļūst pilns kosmiskas jēgas, jo nervu sistēmas daļa, kas piešķir nozīmi, ir atrauta no evolucionārās saites.
Tavs iebildums par vārsta evolucionārajiem ierobežojumiem - ka prusaks vai cilvēks nekad neuztvers radioviļņus, vienkārši atverot vārstu - pilnībā sakrīt ar mūsdienu bioloģiju.
Smadzenes var vien atfiltrēt un krustsavienot tās nervu ķēdes, sensorus un evolucionāro arhitektūru, kas tām jau ir. Psihedēliskais stāvoklis (sauc to, kā gribi) neveido jaunus orgānus - tas atbrīvo milzīgus, apslēptus nervu sistēmas tīklus, kurus evolūcija parasti tur nomāktus par labu praktiskai, ikdienišķai darbībai.
Par ego izšķīšanu.
Tas noved pie tavas ego-izšķīšanas pārdomāšanas. Tu pareizi nosaucis, ka ego dziļā ceļojumā nepazūd, bet drīzāk sēž pasažiera sēdeklī blakus aktīvam, neierobežotam subkortikālam šoferim.
fMRI pētījumi apstiprina tieši šo dinamiku. Augstu devu psihedēliskā stāvoklī vai dziļā meditatīvā transā paškontroles tīkli paliek aktīvi, bet zaudē ekskluzīvo dominanci apziņas laukā.
Zemākie garozas reģioni, amigdala, hipokamps un pakauša daivas redzes centri, darbojas ar neraksturīgu autonomiju. Ego sēž tur, pilnībā nomodā, vērojot, kā zemapziņas arhetipiskā tēlainība plūst garām uztveres logam.
Tas izskaidro Huxley aprakstītos ķerubus, autonomās esības, dārgakmeņu un iekšējās gaismas vīzijas grāmatā Heaven and Hell. Tās nav nejaušas halucinācijas - tās ir mūsu evolucionārās neiroarhitektūras struktūras, kas atklājas, kad primārie sensorās un atmiņas apstrādes kanāli darbojas bez augšupejošas kognitīvas kontroles.
Redzes garoza, atbrīvota no stingras ārējās vārstuļošanas, sāk apstrādāt savu iekšējo elektrisko aktivitāti kā spilgtas, hiperreālas struktūras - dārgakmeņus, vitrāžas, mirdzošas arhetipiskas figūras.
Kad tas noiet greizi
Taču, kā tu un sweety babe Huxley abi atzināt, uztveres durvju platā atvēršana nes līdzi milzīgu psiholoģisku un bioloģisku risku.
Kad talamo-kortikālā vārstuļošana pilnībā sabrūk vai kļūst haotiska bez pietiekama psiholoģiska atbalsta, trips no debešķīgas pacelšanās pārvēršas elles bezdibenī.
Kā vienkāršs nekas neiro terminos: ja ego-tīkls zaudē visu spēju kontekstualizēt ienākošo sensoro plūdu, cilvēks piedzīvo sensorās vārstuļošanas totālu sabrukumu - stāvokli, kas ļoti līdzinās akūtai, neārstētai šizofrēnijai vai smagai sensorai pārslodzei.
Kā tu piedzīvoji tajā Spokānes pārtikas veikalā - kad robeža starp iekšējo vērotāju un ārējo objektu pasauli izzūd, prāts zaudē spēju uzturēt kognitīvo distanci.
Tevi aprij sensorā zupa, un tu esi pazudis zemapziņas mežonībā bez kompasa.
Nobeigums
Beigu beigās šī neirobioloģiskā programma apstiprina tavu Huxley un Junga sintēzi.
Cilvēka smadzenes ir gan trausls desmitcentu kuģītis, kas brien cauri materiālās pasaules termodinamiskajai entropijai, gan neaptverami sarežģīts bioloģisks visums, kas spēj radīt bezgalīgas, vizionāras ainavas.
Psihedēliskā pieredze neizved mūs ārpus mūsu bioloģijas - tā atklāj, cik dziļš ir bio-softvars, kas jau darbojas zem ikdienas apziņas virsmas.
Tripa galamērķis nav palikt apžilbis antipodu gaismā, bet gan atgriezt to paplašināto apziņu atpakaļ pamata ķēdē, integrējot iekšējā kosmosa savvaļas atklājumus ar praktiskajām, ego vadītajām ikdienas dzīves prasībām.