March 21st, 2026

• nāc meklēt nacisfu
• 3/21/26 01:11 am
• hei
  nāc ar mani
  meklēt nacistu kapus
  es uzzīmēju
  mums karti
  
  nāc, iesim meklēt
  viņu paslēpto zeltu
  un varbūt arī pa kādam
  tumšam noslēpumam
  mēs atradīsim
  kaut kur zem zemes
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 3/21/26 01:45 pm
• Miljonāri, kuri uzpērk mākslas darbus, uzaudzē to vērtību un tad ziedo to muzejam, dara to tikai un vienīgi, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, tādējādi cenšoties no saviem resursiem pēc iespējas mazāk kontributēt sabiedrībai. Sabiedrībai, kas nodokļus maksā pilnā apmērā.
  
  Mākslinieki, kuri savus darbus pārdod viņiem, ir daļa no problēmas, jo viņu māksla miljonāru rokās kļūst par finanšu instrumentu, ar ko apkrāpt sabiedrību.
  
  Sabiedrība ir būvēta uz vienām tiesībām visiem. Taču milzu naudas resursi sniedz viņiem brīvību pret savu pienākumu pret sabiedrību.
  
  Jāmaksā 50 miljoni nodokļos? Nopērc mākslas darbu pa 30 milj. Mākslīgi palielini tā vērtību, organizējot miljonariem paredzētu izsoli, kur 30milj darbs top par 50milj darbu. Tas netiek pārdots. Tā vietā miljonārs to ziedo muzejam, tāpēc iegūst milzu nodokļu atvieglojumu.
  
  Taču mākslas darba reālā vērtība ir pupu mizas, jo tas tikpat labi var būt kārtējais plaši interpretējamais, no konteksta atkarīgais mākslas darbs, kur kompleksā puse ir nevis tehnika vai krāsu meistarība, bet mākslas darbam blakus piekarinātā info par autora skatījumu par sava darba būtību. Respektīvi, vizuālā māksla, kas iegūst savu jēgu tikai tad, kad tā tiek niansēti rakstiski/verbāli paskaidrota. Kā saka par kino - rādi nevis stāsti, ko mēs redzam attēlā/ekrānā.
  
  Vienīgais risinājums, kas nāk prātā - nog4l1nāt miljonārus un apē5t viņu sirdis. Iztēlojos masu heppeningu, kur cilvēki savācas noteiktos datumos, teiksim, ik ceturksni, un roku rokā ķer buržujus, izrauj viņiem sirdis un simboliski notiesā tās.
  
  Nāvi kolektīvo resursu zagļiem, lai sabrūk sistēmas, kas palīdz viņiem mūs apkrāpt!
• 3 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 3/21/26 02:51 pm
• Apgalvojums sev par jebkādu savu šķietamu nespēju, neizdarību attiecībā uz nākotni (“es nevarēšu, jo”)- ta bieži nav konstituējoša informācija (kāds no taviem strūrakmeņiem, kas apzināts un analizēts ar citiem verbāli). Visbiežāk tā izrādās vienkārši tava projekcija.
  
  Arī vārdii: “Hei, bet tā nedrīkst (domāt/darīt, utt.)!” - tā ir cita cilvēka realitātes izpratnes projekcija, kas tiek “spīdināta” tavā universā. Uzskatu, ka pēdām nebūtu jāpaliek redzamām.
  
  Arī projekcija attiecībā pašam uz sevi ir pupu mizas- tu pirmsšķietami sev piedēvē kaut ko, kas varbūt nemaz nav tavs, jo (izvēlies vienu vai dažus):
  1) spiediens no dominantiem vienaudžiem,
  2)spiediens no helihoptera tipa vecākiem,
  3)iešana kapitālisma “aklo ceļu” - pēc vidusskolas tā vietā, lai beidzot paņemtu nelielu ekscesu no 13-15 gadus ilgās atrašanās valsts obligātajās un ne tik (bērnudārzi) iestādē, gūtu nelielu dzīves pieredzi, pameklētu nedaudz sevi.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko