- 6/25/21 01:48 pm
Jūtu pienākumu dalīties ar šo pieredzi, jo tas bija skaistākais, kas ar mani ir noticis dabā. Aizvakar pirms saulrieta stundu meditēju Ungurezera krasta pienainajā ūdenī, pozā uz ceļiem - tā, ka tikai galva ārpus ūdens. Tuvumā pilnīgs klusums, vien kaut kur no tālienes ik pa brīdim atskan distances pieklusinātas svinētāju balsis.
Pēkšņi mana meditācijas kompanjone sajūsmā aicināja mani paskatīties uz niedrēm. Atvēru acis un ieraudzīju pīļu mammu ar sešiem maziem pīlēniem peldam mūsu virzienā. Mēs sastingām, taču nespējām pilnībā aizturēt savas klusās sajūsmas verbalizācijas (pīlēni arī klusi pēkšķināja, iespējams, arī sajūsmā). Pīļu mamma palika aptuveni metru attāli no manas galvas, taču divi no pīlēniem piepeldēja vismaz 50 cm attālumā. Nopētīja sajūsmā smaidošo mani un papeldēja man garām un pazuda blakus esošajā niedru mežā.
Mans pieņēmums, ka tāpēc, ka mēs tur tik ilgi un tik mierīgi atradāmies, kā arī tāpēc, ka ārpus ūdens bija tikai mūsu galvas, pīle mūs neuztvēra kā draudu un ļāva saviem mazuļiem tādu vaļu.
Tā sajūta tiešām ir neaprakstāma, jo, kad šo ainu ietērpj vārdos vai iekļauj attēlā/video, tur iztrūkst tā galvenā elementa - tuvības un uzticības izjūta, kas iekrāsoja mūsu mazo saskarsmi. Tas viss zem vieglas 1.2 g psilocibes.
( m process )-
2 atstāja kaut koatstāj kaut ko