- 6/1/20 02:01 pm
Sestdien vairāk kā 3 stundas pavadījām cīņā ar vēju un viļniem uz Ungura ezera. Šī pamācošā stāsta ietvaros varoņi idiotiski iepeld ar laivu ezerā spēcīga vēja laikā.
Šajā īsajā video, ieslēdzot skaņu, var tvert impresiju par piedzīvoto vēja brāzmu, mums atrodoties uz zemes strēles starp abiem ezeriem - punktā atpūta # 1 (
ceļojuma karte).
Pirmā airēšanas stunda bija bauda - vējš pūta lavai mugurā, un laiva ar mani, draudzeni un viņas suni ātri nokļuva līdz pretējam krastam un tad līdz atpūtas vietai #1, kas atradās uz zemes strēles (redzama video un foto), kas nodala Lielo Unguru no Mazā Ungura. Taču līdzko bija jāairē uz pusi (jeb atpakaļ uz laivu piestātni), no kuras pūta vējš (aptuveni ziemeļi), sākās piedzīvojuma sarežģītākā epizode. Labi, ka laivā drošības pēc iemetām trešo, mazo airi, ar ko mana draudzene pretvēja atpakaļceļā man piepalīdzēja no laivas aizmugures, airējot koriģējot virzienu. Nevarēju trāpīt taisni tādā vējā un arī viļņos. Galvenais bija/ir neļauties tai bezcerības izjūtai, kas uznāk, redzot, kā tu vispār nekusti uz priekšu, kā arī tad, kad viļņi laivu brīžos samet uz sāniem. Vienkārši jāturpina truli airēt, skatoties grīdā (ko nevarētu darīt, ja nebūtu kāds, kurš koriģē virzienu).
Šodien joprojām sāp pārplīsušās tulznas uz plaukstām, kā arī kārtīgi nosēdētais dibens. Roku muskuļi ne īpaši - airējot labi varēja just, kā atmaksājas hanteļu cilāšana. Mazliet savilkti pleci vienīgi. Psīcholoģiski un fizioloģiski veselīgs piedzīvojums, jo galu galā neviens necieta. Un vēlāk, vakarā, aplaistīju puķes. Tāda, lūk, dzīve ārpus pilsētas. Nezinu, kā būtu lielākās devās, taču mazās - burvīgi.
-
1 atstāja kaut koatstāj kaut ko
