December 19th, 2018

• 12/19/18 12:35 am
• Īss spriedelējums par vairākām tēmām, kas saistītas ar tēmu "realitāte kā kompjūtersimulācijas", aptverot tādas tēmas, kā prekognīcija, sapņi, arhetipi, reinkarinācija un cilvēka psiholoģija.
  
  Dažreiz es aizdomājos par to, ka mēs dzīvojam tādā kā kompjūtersimulācijā, ļoti smalkā un advancētā. Par laimi prāta veselībai, tā nav kā tāda uzmācīga apziņa, kas mani biedētu vai nodarbinātu prātu ikdienā. Aizdomas par simulāciju raisa nekas cits, kā mani burvīgie sapņi. Tie, kā jau visiem, mēdz būt sasodīti jocīgi. Precognition, piemēram. Kāda melodija, ko esmu dzirdējis sapnī un pamostoties alkstu nospēlēt. Un vēl, kā lai to pasaka - laikam kāda no manām iepriekšējām mīlestībām. Tas ir, mīlestība no iepriekšējās dzīves. Viņu sapņos, cik atceros, esmu redzējis vien divas reizes, ļoti fragmentāri. Tā izjūta, ko es piedzīvoju, esot viņai blakus sapnī, atguļoties viņai blakus gultā un uzliekot roku uz viņas pleca, un paveroties veroties viņā - es neko tādu neesmu jutis dzīvē. Otrajā sapnī es apsēdos viņai blakus uz soliņa, izjūtot to pašu pārpasaulīgo "šeit, mūžīgi" mīlestības izjūtu. Pastāv arī iespēja, ka šis šķietami bezsejainais daiļās un smalkās (parasti mana vecuma) sievietes tēls, kura klātbūtnē es sapņos esmu juties tā, kā nekad, ir mīlestības arhetips, tās personifikācija. Interesanti, bet man šķeit, ka nekad neatceros viņas seju, taču, domājot par to, ir tāda izjūta, ka es vienkārši esmu aizmirsis, kā tā izskatās. Diez cilvēks dzīvē ir spējīgs tā justies, kā viņas klātbūtnē jutos es? Var teikt, ka sapnī esmu jutis to, kas ir ārpus mana pieredžu loka. Taču, ja tas ir arhetips, nevis pagātnes pieredzes atblāzma, tad varētu teikt, ka nevar runāt par pieredžu loku, jo arhetips ir pāri tam visam (t.i., mēs visi noteikti pazīstam to pārpasaulīgo mīlestību, jo arhetips ir viens, taču gan jau, ka tas, kā mēs to redzam, atšķiras). Lai vai kā, pieņemot, ja ir citas dzīves, tad tas, iespējams, varētu būt kādas grandiozas, ļoti komplicētas simulācijas ietvaros. Laikmeta domāšanas tendence vai ne, taču man labpatīkas iztēloties, kā apziņa un dvēsele var tikt augšuplādētas un lejuplādētas dažādos ķermeņos.
  
  Šķiet, tas ir noprotams no rakstītā, taču vēlos īpaši uzsvērt, ka es ticu cilvēka iespējai (nevis spējai), cilvēka nenoteiktajam potenciālam paredzēt lietas, taču tam izrietot no citiem apstākļiem, pretēji tam, kā to pamato t.s. "psychic people" (burtiska ieskatīšanās citu prātos, skaidra un ļoti konkrēta nākotnes un pagātnes izziņa vai spēja ieskatīties teosofiskajā jēdzienā akashic record, kas ir "a compendium of all human events, thoughts, words, emotions, and intent ever to have occurred in the past, present, or future". Taču es ticu cilvēku jutīgumam,, bieži vien trennētam, taču parasti iz talanta/personības īpašībām izrietošam stāvoklim, kas cilvēku dara piezemētāku, labāk izjūtam vibrācijas (izsakoties ļoti vienkāršotie, mēs varētu apgalvot, ka visumā viss atrodas zināmā vibrācija/). ja nekopts, bieži vien iznīcina šo cilvēku emocionāli/fiziski kā pašdestrukcija vai nespēja sadzīvot ar citiem/liekulīgo pasauli), nevis kaut kādām "spējām".
  
  Kontekstā "gaužām jocīgie sapņi un ideja par realiātes simulāciju" vēlos pastāstīt vēl par vienu savdabīgu sapni. Tas ir ļoti garš un detalizēts sapnis. It kā nekas īpašs, varbūt atskaitot faktu, ka nekad citos sapņos neesmu piedzīvojis to, ka tā tēli retos brīžos sāk uzvesties tā, it kā viņu programmatūrā konkrētā situācija nebūtu atrunāta (piemēram, tēls vienkārši tēls, kuram būtu jādara kaut kas, aizmirst par manu eksistenci un aiziet projām). Taču es šo sapni ļoti bieži atceros dzīvē un, galvenais, es šo sapni atceros citos sapņos. Tam gan nav saistība (vismaz es mirklī nespēju saskatīt) ar ideju par simulāciju, taču fakta amizantuma dēļ to ir grūti paturēt pie sevis. Kā izpaužas šī "atcerēšanās sapni sapnī"? Nez, teiksim, šodien pēc pusstundas diendusas pamodos ar apziņu, ka tikko sapnī atkal atceros par to, ka kaut kad esmu sapņojis konkrēto sapni (t.i., sapnī vienkārši aizdomājos par to, paralēli sapņa iztēlē redzot ainas no tā sapņa). Taču nav skaidrs, vai es atceros to, ka esmu sapņojis vai arī to, ka esmu to piedzīvojis. Tāpēc mazliet neprecīzs ir apgalvojums par to, ka sapnī atceros citus sapņus. Varbūt drīzāk jāsaka, ka sapņos atceros citus notikumus.
  
  Atgriežoties pie prekognīcijas un šķietami labi zināmām, taču nekad neizjustām izjūtām un papildus piemetot klāt arī deja vu - vēlos piebilst, ka ir arī cilvēki, kuri atsaucas uz šiem aspektiem, runājot par paralēlajām pasaulēm. Un simulācijas kontekstā ideja par to, ka ir vairākas simulētas pasaules neizklausās nemaz tik neticami. Vispār šī ezotēriskā vīzija ir raksturīga tieši 21. gadsimtam. Cilvēki par to domā, pieņemu, laikmeta fizikas atklājumu/problemātikas, kā arī līdz galam neizprastu fizikas eksperimentu rezultātā (think "CERN is a portal to hell") dēļ. Tā varētu šķist, jo ir tāds psiholoģisks fenomens, kā nosaukumu neatceros, taču tas paredz, ka cilvēks savu realiātāti skaidro un pamato ar savām zināšanām un izpranti par lietām, un, kā zināms, tās ir atkarīgs no laikmeta, kurā cilvēks mīt - atšķirība starp, piemēram, dzelzs laikmeta, renesanses un mūsdienu cilvēka realitātes uztveri, saprotams, ir milzīga. Modernajam cilvēkam noteikti labpatīkas domāt, ka viņš šajā ziņā ir, atļaušos, gudrs un visu varens, taču gan jau, ka nereti viņš klusībā pie sevis aizdomājas par to, ka mēs esam pārāk attālinājušies no dabas un pametuši novārtā noteiktas paražas. Ka ceļā pretī izaugsmei un mūžībai, iespējams, esam aizmirsuši kaut ko svarīgu.
• 6 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• pr0n is satans work
• 12/19/18 02:55 pm
• Nevaru sagaidīt, kad skolās bērniem dzimummācības ietvaros liks skatīties hc pr0n. Es, protams, āgstos, jo patiesībā uzskatu pr0n par diezgan lielu moderno ļaunumu. Ne viennozīgi, taču tomēr. Tas desensitivizē cilvēku jaut., kur sensitivitāte ir esenciāla. Porno skolās ir kā savdabīgs grooming pasākums. Jo sexual grooming mērķis ir tieši šī desensitivizācija un "pieradināšana".
  
  Padomājiet, kā jūs uztvērāt porno bērnībā? Man tas viss šķita sick yet interesting. Vienkārši labi spēju iztēloties kādu bērniņu, kuru pēc pr0n apstarošanas terapijas skolā noteikti būs vieglāk pedo vīriem un dāmām pierunāt uz kādu netiklu rīcību. Mazas meitenes ātri iepazīsies ar pussy and an streching pr0nu un tad staigās apkārt izļodzītām pīzdām (the insatiable curiosity of children). Divpadsmitgadīgi puikas būs pamēģinājuš urethra insertions un veco labo autoerotisko asfikciju. Tādas, lūk, bumbas.
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/19/18 04:00 pm
• Kas tev pornogrāfijā visvairāk netīk? Man 1.vietā ir tās vok.skaņas, ko izdveš japāņu čiskas. Ja cilv.tas patīk, man labpatīkas domāt, ka viņi ir latenti pedolāči.
  
  Vēl man netīk baudas/orgasma skaņas, kas tiek simulētas. Un nereti ir super augstos toņos. Nesen pornhabā skatījos izcilu porno ar 9,5/10 redhead, kuru forši izdrāza liels niqqa ar milzu pimpi.
  
  Bāc, kā viņa kaifoja! Man pec beigšanas radās kompleksi par to, ka man nav milzu pimpis. Jo, nu, es ar tā gribetu. Man vispār ir diezgan labs pimpis, taču tas nav ne tuvu tiem radioaktīvajiem steroīdu pipļukiem, ar ko apveltīti daudzi nēģeri. Parasti neskatot huge black cock pr0n, taču šoreiz kkā uzdūros, meklējot pēc atsl.vārdiem " huge cock redhead". Ai, ko es te stāstu. Iedošu linku uz to pornu.
  
  Visbeidzot jaut.meitenēm- kāp€c ir tā, ka meitenēm ne vienmēr patīk lieli locekļi? Esmu dzirdējis par atšķir.vagīnu izmēriem, taču, kamon, ar lielu pimpi var gūt lielāku baudu, jo tas ir izcils kopims. Taču, nē, ir beibes, kuras, iesp., žēlojot zemapz.savu small dick bf, apgalvo, ka viņām netīk liels loceklis. Taču, fak, ja tev ir pārāk ciešs pežuks, tad pirms seksa palūdz, lai big pen0r bf kādas 10-15min pastrečo tavu vagīnu (1 pirksts, tad 2, tad 3 un 4, un tad jau gandrīz plauksta, hhe). Pēc šādas terapijas būs izcili. Nebūs sāpīgi vai kā tā. Jā, ir dzirdēts, ka sāp ne platuma, bet garuma dēļ. Bet tādā gadījumā ar var iestaipīties vai arī palūgt, lai nebāž līdz galam.
  
  BIG PEN0RS FO LIFE!
• 14 atstāja kaut koatstāj kaut ko