Grūti neiepostēt šeit daiļās bildes ar Spānijas armijai piederošajiem Vācijā ražotajiem
Leopard 2E tankiem. Pēdējo reizi tik smaga vācu bruņutehnika bija Latvijā 1945. gada pavasarī, kad nieka 10 vācu milzeņi
Tiger I neveiksmīgi centās palīdzēt izsisties cauri t.s. Kurzemes katlam.
Principiāli tanku attīstība nav gājusi īpaši tālāk, salīdzinot ar WWII laiku, kur tanks bija viens no galvenajiem ieročiem, kas spēja ietekmēt kauju un kampaņu iznākumu. Militārie stratēģi un ģenerāļi kādā jaukā dienā secināja, ka, ņemot vērā straujo gaisa spēku attīstību, tanku iespēja izdzīvot uz modernā kaujaslauka ir niecīga. Tāpēc tanki būtībā ir vien tādi paši, taču ar jauniem, izturīgākiem materiāliem, ar integrētu nakts redzamību, ar stobra stabilizatoru, kas ļauj precīzi šaut kustībā un lāzeru, ar ko izmērīt precīzu attālumu līdz mērķim, kā arī citām elektroniskām un optiskām ierīcēm. Papildus aizsardzibai tanka ārieni var apklāt ar
reaktīvajām bruņām (plāksnes, kas eksplodē, ja tām trāpa kinētisks vai cita veida penetratīvs lādiņš). Kāpēc tanku iespēja izdzīvot ir niecīga? Mūsdienās (un jau kādus 40-50 gadus) tanka lielākie ienaidnieki ir kājinieks ar
vadāmo prettanku raķeti (kas mūsdienās sniedz iespēju šaut pa tanku no attāluma, kas ir lielāks par tanka efektīvo lielgabala šaušanas attālumu) un close air support tipa lidmašīna, kas jau WWII laikā pierādīja sevi par bīstamu pretinieku (piemēram, krievu speciāli šim nolūkam radītā
IL-2).