Tikko izkāpu no takša, kas tika izsaukts ar taxify. Aizšāvām līdz Pārdaugavai un atpakaļ pa 6 eur. Nav slikti. Taču stāsts šoreiz, kā daudzās citās reizēs, kad tiek piesaukts taksis kā ideja, matērija vai persona, ir tieši par to, ka tur, taksī, ar ko, ar taksistu, atgadījās kas smieklīgs. Vispār piedodiet, lasītāj, ka velku visu garumā (jokes on me - nav tāda lasītāja).
Pirmkārt, šeit ir viņa
oficiālā Sejasgrāmatas lapa - Sančo Disko Buss. Takša šoferis, vārdā Sančo, nesen izšķīrās no 7 g. ilugšās laulības ar sātanu. Šķirot laulību, viņš bija spiests sātanam atdot 5000 eur vērto party busu, kas iepriekš kalpoja par viņa maizītes avotu. Tagad strādā par taksistu. Viņam uz labās rokas pirksa ir apzeltīts signet tipa gredzens ar milzu plāksni, ko banālā fontā rotā uzraksts "Sancho Disko Buss". Ir jau izplānojis savu jauno party buss, ko arī sauks par "Sančo disko busu". Sacīja, ka viens miljonārs, no kura bija sarunājis 10k, lai uzsistu atpakaļ savu party buss biznesu, apskatījis viņa jaunā busa konceptuzmetumu, kļuvis tik greizsirdīgs, ka beigu beigās neaizdevis necik. Brīdī, kad viņš to pateica, es knapi spēju noturēt smejas, saskāries ar tik jau nu komisku kognitīvo aizspriedumu. Starp citu, kad pārdaugavā liku Sančo pagaidīt sevi 5 min, kamēr atnāku atpakaļ līdz taksim, viņš bija izkāpis un smēķēja - my god, ieraudzījis viņu, es mazliet apjuku. Tik īsiem vīriešiem tiešām nevajadzētu būt - I mean, for their own good! Viņš bija LABI JA 160 cm garš. Beigu beigās, pastumjot visu negatīvo malā, Sančo man atstāja iespaidu kā patiess cilvēks, kurš dara to, kas viņam patīk, un par to visa cieņa iz manis.
Ai, cilvēki ir burvīgi.