November 12th, 2017

• 11/12/17 02:20 pm
• Atkal klausos Satī. Nepāriet izjūta, ka es labi saprotu viņa apgalvojumu, ka viņš nav mūzikas radītājs, bet gan tehniķis, kurš nodarbojas ar skaņu intervālu mērīšanu.
  
  Jūtos pašpietiekami, taču pieciešami vientuļi. A self imposed exile if you will. Un reizē arī esmu izplūdis tādā kā nostaļģiskā romancē, kur mīlestība ir paša esība, manas nemirsīgās dvēseles skaistums un svars. Bet reizē romantiski. Tāpēc iepostēšu interetā ievērotu un acumirklī iemīlētu itāļu dzejnieka Cēzara Paveses dzejolīti par mīlestību.
  
  
  Rain will fall again
  on your smooth pavement,
  a light rain like
  a breath or a step.
  The breeze and the dawn
  will flourish again
  when you return,
  as if beneath your step.
  Between flowers and sills
  the cats will know.
• 7 atstāja kaut koatstāj kaut ko