Man ļoti tīk savā leksikā pielietot lielus liekvārdības apjomus. Saprotams, lasītāji un klausītāji to ir ievērojuši, un dumjākie no viņiem pat "pavelkas" uz to visu, patiesi nodomājot, ka esmu tas, ko pauž mana maska un fasāde. Liekvārdība, kā "teiksim tā", "saprotams, ka", "protams", "manuprāt", "idejiski", "domājams", utt.
Sākotnēji šo manieri- lieko vārdu pietiekošanu - izkopu post-teens vecumā, kad alku tikt atzīsts vienaudžu (un ne tikai) vidē ka inteliģents(-tāks) par citiem. Laikam ritot, un man, kā saka, pieņemoties prātņā tika konstatēts, ka manus paņēmienus parasti veiksmīgi un plaši pielieto t.s. pseidointelektuāļi. Un tas manī radīja dabisku vēlmi tos vairs nelietot. Don't get me wrong here, meines freundes! Jo es esmu viens no spilgtākajiem pseidointelektuāļa piemēriem, īpaši jau apzinoties tādus jēdzienus, kā history or philosophy buff - īpašības, kas patiesībā nav saistītas ar būšanu par intelektuāli, bet gan drīzāk seko tam kā atrauga seko ātri izdzertam gāzēta dzēriena apjomam.
Ko es vēlējos ar šo visu pateikt? To, ka man patīk agrīnie Ēnu Kaleidoskopa ieraksti, un tas, kā spēlējām tos. Tā bija unikāla enerģija. Cilvēkiem, kuri nav spēlējuši mūziku, saprast būs grūtāk, bet, nu, nahuj ar nevajag, jo varbūt viņi saprot citas lietas, ko nesaprot cilvēki, kuri saprot piesaukto elementu. Vot, I dare you to listen to "Sobora Ēnā (agrīnā versija)" vai "Aizmēness"
iekš šīs antīkās vietnes. Atverot to, jāievēro pleijeris un jānoskrollē līdz pašai lejai, lai atrastu "Sobora Ēnu". Pie reizes var ierēkt, cik nožēlojama bija mana attieksme pret mūziku pirms 10 gadiem. Tas bija mans pirmais koncerts ar grupu DEPO, taču es acīmredzot biju tik piepisies, ka nolažoju pirmās dziesmas (tieši S.Ēnā) vienu no 1. notīm. Taču es joprojām tīksminos par "Aizmēness" simplisisko, taču nenormāli efektīvo basa partiju, kas, ņemot vērā, ka ir izdomāta laikā, kad vēl nepratu spēlēt (ar spēlētprasmi es parasti saprotu spēju vienkārši sākt spēlēt jebko, kas skan kruti, ar minimums 2 cilvēkiem, iepriekš neparko nevienojoties).
Zinu, ka šī bloga pastāvēšanas laikā esmu par šiem skaņdarbiem rakstījis vismaz 4 reizes, taču man pohuj, tā ir mana māksla, un, ja es gribu, es varu to bāzt sejā citiem, cik vien uziet.