August 23rd, 2017

• 8/23/17 06:25 pm
• Otro reizi dzīvītē sāku spēlēt Dragon Age: Origins. Šoreiz ar pjūr and no bullshit wanna be ranger tipa elfu, kurš lielāko daļu laika tusē mežā ar saviem elfu čubrikiem, kuri tīksminās par migrāciju un principā dzīvo kā tāds čigānu tabors. Un kurš nesaprot cilvēku paražas, tāpēc ir tendēts pateikt kaut ko ne tā. Jau pirmajās minūtēs, aprodot ar galvenā kvesta linearo dabu, sapratu, ka spēle mani nepievils, ja es necentīšos to vislaik analizēt, balstoties uz pieredzi ar golden age cRPG's. Redz, es to spēlēju sen - tad, kad tā iznāca, pirms 8 gadiem. Vienīgais, kas palika atmiņā, ir dažādi aspekti, kas mani mazliet kaitināja. Sīkumi pat. Teiksim, fakts, ka protagonists ar biedriem pēc katra kautņa ir vienkārši brutāli notašķīti ar asinīm - pat tad, kad cīnies pret zirnekļiem, kuriem nav asiņu (vai arī fantasy pasaulē to asinis noteikti būtu zaļas). Un ne jau vienkārši zobens un vairogs, un varbūt pat bruņas. Nē, notašķīta ir visa seja, visas humanoīdu squishy parts and shit. Sievietēm - pupi (protams)! Ai, tagad jau esmu tā sapriecājies, ka viss sliktais aizmirsās. Labi, jāatgriežās spēlē, lai fiksi pirms IRL pienākumiem vismaz pabeigtu Gray Warden iniciācijas ceremoniju.
• 12 atstāja kaut koatstāj kaut ko