August 3rd, 2017

• 8/3/17 12:44 pm
• Pienāk gaidītais autobuss un atdara durvis tieši manā priekšā kā vēlēdamies konsumēt tieši mani. Tikai pēc mirkļa sapratu, kāpēc tā. Viens, divi soļi, un esmu iekšā. Taču te paveras prātam neaptverama aina, un viņi jau lēnām ir sākuši mani ielenkt! Pensionāri, visur pensionāri- dažāda izmēra (lai gan vidējam aritmētiskajam sliecoties uz smagsvara pusi), nokrāsu un aromātu apveltīti cilvēki, kuri, ieraugot mani, uzreiz piebāztajā autobusā tiecās uz manu pusi, spiežoties cits citam garām, sasvīdušie veiksmīgi izmantojot savus sviedrus kā ķermeņu lubrikantu, lai tiktu uz priekšu ar pēc iespējas mazāku frikciju, un visi kopumā veidojot tādu kā vienu lielu pulsējošu masu, kas gatava mani lēnām notiesāt līdzīgi purva akacim vai grimstošajām smiltīm, kas tevi apkļauj un pazudina lēni, bet ar vērienu.
  
  Ievilcis pirmos elpas vilcienus ar autobusa piesmakušo, biezo gaisu un pamanījis lēnām tuvojošos nāvi, es acumirklī izlēmu par labu turpmākai eksistencei šajā nožēlojamajā, ciešanu pilnajā pasaulē un paspēju izlēkt, durvīm gandrīz apēdot manu sandali.
  
  Tā, lūk, es izvēlējos sagaidīt savu galu- lēni un mokoši, taču vēsā telpā un vientulīgā klusumā. Ak jā, svarīgākais- pieslēgts pie morfīna sistēmas.
• 6 atstāja kaut koatstāj kaut ko