January 31st, 2017

• jauni cilvēki
• 1/31/17 07:21 pm
• Mani tomēr tā fascinē šis fenomens - cilvēka eksistence. Brīžos, kad šķiet, ka viss jau ir izbaudīts, un dzīve kļūst pelēcīga, vienmēr uzrodas kāds cilvēks - šajā gadījumā aptuveni dekādi jaunāks par mani - un maigi satricina pašus pamatus, kas nosaka manu attieksmi pret pretējo dzimumu. Es pilnīgi jūtu, kā kļūstu tik ļoti mīlošs, saudzīgs un izteikti jutīgs pret viņu. Un tāpēc, ka viņa nav daudz pieredzējusi, ir apziņa, kas mani pat nedaudz pārsteidza, ka attiecībā pret viņu jāaizturas/jārīkojas tā, lai šīs viņas pieredzes paliktu atmiņā mūžām kā kaut kas sasodīti patīkams (pretstatā tipiskajām cilvēku "eh, pirmās kaut cik nopietnās attiecības bija traģiskas/traumējošas").
  
  Es gan nekur nesteidzos, jo mani diezgan biedē pārāk ļoti liela pieķeršanās, it īpaši no cilvēka, kurš nav diezko patstāvīgs. Škiet, ka tas palielina iespēju neapzināti/netīšām traumēt viņu. Tāpēc lēni, bet ar vērienu. Inb4 sabiedrības nosodījums, hehe! (lai gan mums abiem par to ir vienalga).
  
  Mileniāļiem ir dažas ļoti pozitīvas iezīmes. Viena no tām ir spēja komunikācijā izlaist daudz bulšit-soļus, kas visu bremzē un nav nepieciešami. Man nepatīk, ka skumji un vientuļi interneta delver'i apvaino tik viennozīmīgi mileniāļus. Protams, viņi ir kaitinoši ar savu politically correct kultūru, visām n-tajām tīņu dienu seksualitātēm un tā, bet tas banānrepublikā Latvijā nav aktuāli.
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko