Nepārtrauktās eksternalizācijas ceļš - November 13th, 2016
November 13th, 2016
11/13/16 02:14 pm
Vakarnakt iepazinos ar burvīgu 20 gadīgu meiteni. Protams, to, ka viņai ir 20, pateikt ir grūti. Beigās mēs tīksminājāmies par Jura bāra kaķi, un es - par viņas kaklu.
Savāda juška spēlēt tik labā grupā. Es neemsu pelnījis. Jo basģitāru vispār faktiski netrenēju, taču cilvēki mani vēl komplimentē. Neiešu tač viņiem teik, ka neesmu pelnījis. Tāpēc uzņemu ar smaidu.
Žēl, ka fočenēs īsti nevar redzēt, cik feina bija tā koncertvieta. Mazliet var redzēt skatuves izkārtojumu. Mums ir pašiem savs skaņotājs vārdā Gatis. Viņš uztaisīja tik burvīgu setup'u, ka mūsu kombji bija pavērsti pret mums uz skatuves, un tāpēc bija tāda izjūta, ka spēlē mēģu telpā. Un tas nozīmē, ka paši varējām izbaudīt šo koncertu. Un bauda nozīmē arī kvalitāti šai gadījumā.
Ziniet, par ko ņirgājos pēdējā laikā? Par to, ka ir tādi strupi cilvēki, kuri domā, ka cilvēku nedrīkst uzslavēt, jo "tas var sakāpt galvā". Heh, pirms turpinu, atzīšu, ka man nevajag uzslavas, jo es ļoti labi pats spēju redzēt sevi no malas, taču tās nāk vienmēr par labu. Taču tiem īsprātiņiem, kuri tiešām domā, ka kaut kādu faking vārdu dēļ es varētu mainīt savu viedokli un izturēšanos, varu aiz muguras pateikt, ka tā, nu, jau vispār dzīvē nenotiek. Varbūt tikai ar ļoti nepašpārliecinātiem un haotiskiem prātiem. Taču man nav nekādas problēmas uzklausīt gan komplimentus, gan kritiku - abi aspekti ir svarīgi izaugsmē. Un tāpēc hipotētiskā situācija, kur grupā spēlējošie, teiksim, nesaka savstarpēji komplimentus, var novest pie bēdīgas situācijas, kur grupasbiedri savstarpēji sevi ir kā kastrējuši, nespējot vairs paši priecāties cits par citu, tādējādi radot vienu lielu "grupas prieku", heh.