Skaņas kvalitāte ir atbaidoša, tomēr šis vēsturiskais video
Live in Riverside (6/1/1990) kalpo par labu pierādījumu tam, ka Gvena Stefani ir totāli trū beibe. Izskatās, ka jau 12 gadu vecumā, laikā, kad nespēju iztēloties, ka man kādreiz būs bijusi sieviete, es jau spēju saskatīt beibēs patieso dabu pēc tā, kādi ir viņas pasaulīgie/pārpasaulīgie eksistences pierādījumi - tas ir, kā viņa sevi pauž jebkurā ikdienišķā vai speciālā manevrā, darbībā, vārdā, smaidā un jebkurā citā aspektā.
Un mani arī totāli priecē, ka Gvena turpināja attīstīties, nepaliekot No Doubt, kas, loģiski, ar laiku sāktu skanēt arvien sūdīgāk, kā jau katra grupai, kurai ir vairāk par, nezinu, 5-7 albumiem. Nē, nu, tas nav vienmēr - ir grupas, kas apzinās, ka vajag analizēt sevi un savus fanus un censties domāt arī par mūzikas aktualitāti. Citādāk, kad grupa X pēc 4. albuma secina, ka viņiem nedaudz ir apnicis vienvēdīgais pop-roks, ar ko viņi kļuva slaveni un ko spēlē joprojām, var notikt traģēdija, un 5. albums, un tam sekojošais 6. un 7. ir ieturēts vai nu jaunā stilā vai katrs pavisam atšķirīgā, pat emocionāli un tonāli disonējošā mūz. stilā, atgrūžot fanus un lielā mērā zaudējot jebkādu aktualitāti gan mūzikas tirgū, gan uzticīgās masas vidū. Tas gan neattiecas uz mazām grupām, taču, piemēram, uz tādām mazām grupām, kā grupas, kur es spēlēju (Židrūns, MSK), tas noteikti attiecas, jo tomēr ir kaut kāda zināma fanu bāze, kas pasīvi turas cauri gadiem un kā gaume arī ir pakļauta zināmam dinamiskumam.