Eh, puikas un vīri... ja vien viņiem būtu bijusi kaut vismazākā nojausma, kādā karā vīņi tikts iemesti (burtiski). Par godu viņiem izveidoju mazu un banālu, taču efektīvu(-īgu? - es vienmēr piemirstu) double video kompilāciju, kurā 1914. gadā uzņemtajam video pieliku atbilstošu skaņu celiņu (visvairāk šādiem pirms kara entuziasma un pēc kara šausmu video piestāv Satī Gnosjennas (ja klausieties šajā linkā esošās Gnosjennas, tad, lūdzu, dieva svētā dēļ neskatieties uz foto, kas redzamas 'video' - tā ir ņirgāšanās par klasisko mūziku. Jā, esmu tas dusmīgais pseido-tētis, kurš bezmazvai ienīst to, ka sīkie, nezinu, sākot no vecuma, kad viņi ir spējīgi sākt apzināti rakņāties internetā, plus, kad viņiem sāk interesēt mūzika, dara ko...? Viņi pārsātina šāda tipa mūziku ar faking patētiskām fotogrāfijām vai video, kurās redzami parasti "skumji" skati vai kas tamlīdzīgs. Sasodīts, man tas tā kaitina, jo tā mūzika nemaz nav DOMĀTA kaut kāda. Mēs to, līdzīgi kā Dievu, esam nogalinājuši laika gaitā. Un turpinam to darīt ar jebkuru "vecāku" skaņdarbu. Jo tikai muzikologi un cilvēki, kuri ir ieinteresēti un tāpēc meklē, tagad faktiski ir vienīgie, kuri var uzzināt kaut ko par piesauktajiem skaņdarbiem (un ne tikai piesauktajiem). Ak jā, pats galvenais - SKATIETIES MANU (īso) kombo, klikšķinot šeit.
Mazliet offtopik:
Jā, tai ir atmosfēra, ko varētu raksturot ar ko tamlīdzīgu, taču, darot to, tu reizē padari skaņdarbu par tādu kā kategoriju. "O, jā, šī ir tā smukā, skumjā DZIESMA, ko dzirdēju auto reklāmā - es laikam esmu piedzimis nepareizajā laikmetā/gadsmitā/gadu desmitā/paaudzē." Un tā ir, es, teiksim, esmu piedzimis neīstajā simtgadē. Jā, ser, man vajadzēja piedzimt laikā, kad morfīns tika tirgots bez receptēm, un ostu pilsētu doku bija nosēti ar azijātu opija smēķētavām. Iedomājieties - agrāk tā lieta bija streamlined for casual user, bet tagad tas viss ir tik ļoti, kā lai to pasaka, demonizēts, ka, es ar savām opi-pieredzēm, teiksim, izraisu līdzcilvēkos nereti bailes/nosodījumu un šķietami absolūtu neizpratni par kaut ko tik vienkāršu yet komplicētu (komplicētu, jo beigu beigās tā ir slimība, mentāla - nu, atkarība kā tāda) [atkal visi uzčīro
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
decembris mātei, kura mani uzsēdināja uz opioīdiem].
Īsumā par to smieklīgo situāciju (par ko, saprotams, daļēji jokoju; bet daļēji nē): Decembra k-ga māte tajā laikā pārstāvēja firmu Lannacher vai kā viņu tur (kas ražo un izplada medikementus), un viena no viņu precēm ir Tramadols (pieejams 50, 100 un 200 mg tabletēs, kā arī ampulās IM injekcijām; nezinu par IV), kas ir viens no vieglākajim opioīdiem out there. Un es tajā laikā, nu, ap 18, biju izteikti psihonautiski (īpaši saistībā ar lost and found medicīnu [visvairāk mīlēju mirušu vecmāmiņu med-plauktiņus, jo, saprotams, ka viņa(-s) nav līdz nāvītei izēdušas visu savu ārstu izrakstīto tramadolu, morfīnu un klonazepāmu). Un, ko lai pasaku viņu gadiem, ai, tādi maz ir - piedodiet, ka bliežos (bliezos) ar jūsu t.s. medicīnu, bet man un citiem tā ir (bija/būs) izklaide, kas pārsniedz citu izklaižu prieciņu apjomu(-s).
Back to topic:
Jā, Pirmais pasaules karš. Goda vārds, tā ir vienīgā lieta, par ko, man šķiet, man ir kaut kādas atmiņas (būsim racionāli un sauksim to par kolektīvās zemapzņas seku spēlītī manā ķīmjas podā, kas ir galva un smadzenes. Es zinu, ka es krietu kaut kur Latvijā, aizstāvot mūsu valstiņu no vieniem vai otriem džekiem. Man šķiet, ka dienā, kad padevos mieram, bija ļoti, ļoti auksts, taču tad vienā mirklī situācija mainījās tik strauji, ka pēc tāda kā triecina pa pakausi, viss pēkšņi it kā palēninājās, un es jutu siltumu ieplīstam sevī. Līdzīga sajūta ir, kad cilvēks pēc ilgām mokām rod to determinismu, atbrīvo cirksni un piečurā bikses. Es atbrīvojos, gribot negribot, jo, šķiet, lode vai šķemba maigi pieskārās manam galvas kausam, caur īsi nokūtajiem matiem un, šķiet, kaut kādai cepurei (ķiveres mums, šķiet, bija tikai tās, ko salasījām no kaujas lauka; bet par šo aspektu, atklāti sakot, vēsturisko neko nezinu; t.i., ķiverēm Latvijas armijā WWI laikā. Lielākoties fočenēs nav.
Ai, man kārtējo reizi palika tā šķebīgi ap sirdi, iztēlojoties sevi, ložu sarautu, bet vēl dzīvu, agonijā, kaut kur starp artilērijas izrautu dubļu bedri, sasprdznātu tranšeju un tikpat mirstošu sanitāra kungu pāris metrun no mans. Viņa somiņā - faking morfīns. Tā ir pēdējā skaidri secinātā doma, pirms mani nejūtīgie, vairs jau nesāpīgie roku pirksti atbrīvojas, un smadzenēs ieplūst viss morfīns, ko vien sirsniņa var vēlēties, jo tu tikko esi nomiris no asns zudum vai labāk, teiksim, gaping brain wound, kas arī noz;imē tavu nāvi, jo, tev sēžot imrpovizētā lazaretē, kā grīda sastāv no dubļiem un asinīm un dubļiem, gaidot dakteri 10 cilvēku garā rindā, tomēr viņš tiek sagaidīts, uun, par brīnumu, viņš pats pienāk pie tevis. Neskatoties uz ievainojumu, viņš ieskatās tev acīs un pasaka: "Dēls, es šaubos, vai es ir jēga turpināt mocīties lēnām līdz nāvei, jo jūsu traumas labā es neko nevaru izdarīt." bļaģ, pirmais pasales karš, tu sūkāji pimpi.
[šī posta ietvaros var redzēt, kā subjekts lēnām, rakstot teikumu pēc teikuma, posta pēdējā daļā absolūti apreibst, kopā izdzerot 5 valmiermuižas tumšos un izpīpējot kādu 0.2 g z]