Sen neesmu apskatījis kādu kino gabalu. Man paveicās. Vakarnakt pazuda internets, un, par laimi, iekš torrenta downloads directory bija sakrājušās pāris labas filmas. Tāpēc tālāk sekos īss neaptverami un negaidīti sasodīti ģeniālās dokumentālās filmas
"The Act of Killing" apskats.
Atzīšos, ka man sākumā bija ļoti grūti sākt skatīties. Iepriekš to centos uzsākt 2 reizes, bet attiecīgi, būdams nestāvoklī, es nespēju iedziļināties vai nu tāpēc, ka jālasa subtitri (nevar pievērt uz pārdesmit sekundēm acis un uz mirkli attālināties, jo tā var palaist garām ko esenciālu), vai mirkļa situācijas dēļ (guļot blakus kailam, siltam, saistošam ķermenim 0 arī tiek palaist garām esenciālais). Un, saprotams, filmas garums un ne īpaši ātrais ritms sākumā mazliet nobiedē, taču līdz ar pirmajām desmit, divdesmit minūtēm tu saproti, vienkārši izsakoties - pizģets. Tas viss ir pa īstam, ļoti, ļoti pa īstam.
Bet tas "pa īstam" ir sūds, salīdzinot ar episko kulmināciju - patiesu, dziļu, galveno varoni ļoti traumatizējošu traģēdiju (filmā - tās galvenā tēla, komunistu bendes, atmiņu izklāsti, attainojumi un inscinējumi, kas mūsu asociācijās varētu būt "miers" un tāpēc izjūtu līmenī sākums ir kā jauka pastaiga sestdienas rītā pa populāru parku subtropiskas, drošas ((apziņa par to ir underrated)) valsts pavsasarī, bet filma beidzas ar galvenā aktiera absolūtu morālu sagrāvi kameras priekšā noteiktu psiholoģisku efektu/triku dēļ (viņš ar lielāko prieku dokumentētājiem parādīja, kādās manierēs noslepkavojis simtiem, ja ne tūkstoti/-šiem, cilvēkus, kā nāvinieku izmantojot kādu no saviem biedrem (no kuriem viens arī sāka patiešām traki raudāt), un, viņu iedragājošākais - situācija, kur viņš pēc savas gribas iejutās nāvinieka lomā - tajā brīdī tika sašķaidīta viņa ilgi kaldētā trausla, tumša stikla maska, kas bija psīhes radīta, lai, saprotams, nebūtu katru dienu jāaizmieg un jāpamostas ar domu, ka pirms nedēļas, gada, desmit, divdesmit, četridesmit, tu, līdzās simtiem citu politiski motivētu slepkavu, ļoti ātrā un efektīvā manierē pats nobeidzi līdz simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku, bet kopējais nogalināto komunistu un viņiem simpatizējošo elementu skatis pārsniedza desmitus vai pat simtus tūkstošu (dažviet minēts kā 78000, bet dažviet līdz pat 1 miljonam cilvēku; šaubos, ka valdība ir ieinteresēta atzīt patieso bojāgājušo skaitu, ņemot vērā, ka ķīniešu un simpatizētāju apsiepšana notiek joprojām, un principā jebkurš valsts ienaidnieks var tikt sākt apsaukts kā komunistu simpataizeris, un viņa dzīve tāpēc attiecīgi vai nu pabaktīta va iznīcināta).
Un pats interesantākais (ko nekad nebiju tādās proporcijās redzēji citur, un šaubos, ka tu arī) ir galvenā varoņa skatītājam redzāmā transcendence - varonis, slepkava, leģitīmais cilvēks, kurš sākumā savos, nez, 60/70mit gados un par spīti sirmimam un krunkām filmas sākumā, izskatījās un uzvedās kā fiziski jauns un enerģisks 50 gadnieks (jeb patiesāk būtu teikt "veiksmīgi radīja iespaidu, ka viņš tāds ir"), taču filmas beigās viņš izskatījās kā sagrauzts, ļoti traumatizēts vecs večuks). Un, galvenais, šī transcendence izpaužas, salīdzinot ar filmas garumu, kas, ja pareizi atceros, bija gandrīz vai divarpus stundas gara, ļoti strauji - pāris vienas scēnas ainu nomaiņā. Un tas skatītājam ir tik savdabīgi patīkams šoks, ka, sasodīts, milzīga cieņa režisoram.
Iesaku VISAI PASAULEI!
Atvainojos, ja kaut kur šajā aprakstā kāds teikums tiek aprauts, es uzrakstīju, neiepostēju, bet tagad slinkums pārlasīt un rediģēt (es nepārlasu postus, yo).