August 18th, 2015

• 8/18/15 06:17 pm
• No institucionalizācijas man vislabākās atmiņas ir par psihuškā mītošajām meitenēm. Nepārtraukti koķetēju ar vienu tādu jaunu, smuku lauku meitēnu, izmantojot tikai skatienu. Šad tad domāju - ko viņa tur vispār dara. Ko tādas skaistas meitenes dara bez jumta? Laikam jau atpūšas psihuškā. Bet visemocionālākais brīdis bija, kad vecāka gadugājuma meitenes vienā siltā augusta naktī, kad biju izgājis uzpīpēt, kādas 10 minūtes dziedāja "Katjushu". Lai gan balsis bija nedaudz griezīgi šķības savā frekvencē, taču tā bija tāda dzīvība, kas ļāva aizmirst visu. Izbaudījis aksidentālo koncertu, gāju atpakaļ tukšumā, nekurienē. Tas, gluži kā putnu kāsis, ko redzēju lidojam uz ziemeļiem pirms kāda pusotra gada pa izolatroa mazo lodziņu, kad pirmo un vistacamāk pēdējo reizi 2 diennaktis pavadīju "7 debesīs", mani, mazliet piedomājot par emocijām, tas skats noveda līdz tādam stāvoklim, kad acīs gandrīz vai saskren asaras. Par vienkāršajām un skaistajām lietām, par kuru baudpilnumu tu spēj spriest tikai tad, kad tev tās kaut kādā mērā atņem.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko