Tātad, kā jau mēs visi, acīgie, zinam, Futuramā ielu skatos nereti redzamas daudz pūces. Autori to skaidroja tā, ka, ja pareizi atceros, kaut kad radās nepieciešamība nahrenizēt visus baložus, un tas tika izdarīts ar pūču ieviešanu, bet tad pašas pūces kļuva par problēmu, faktiski nomainot baložus to būtībā, jo tās savairojās, un pilsētā nebija neviena plēsoņa, kas hierarhiski būtu savā plēsonībā augstāk par pūci.
Protams, ka es to nepamanīju pats vai arī pamanīju, bet tajā brīdī tām nepievērsu necik daudz uzmanības, bet uzgāju kaut kādā youtube video, kur bija apkopoti fakti un slepenās lietiņas (t.s. easter eggs) par Futuramu, nu, piemēram, ka Bendera dzīvokļa numurs, kas multenē uz durvīm bija uzrakstīts bināri (proti, ar 0 un 1), pārvēršot mums saprotamākos simbolos, nozīmē "$" jeb dolāra zīmi. Savukārt, Līlas dzīvokļa numurs bija 1I jeb "one eye".
Tas viss gan ir nieks, salīdznot ar faktu, ka Futurama, pareizāk sakot, vienā no tās
sērijām, ir vienīgais audiovizuālais darinājums pasaules vēsturē, kā dēļ tapa sacerēta speciāla,
funkconāla teorēma, ko es, protams, nesaprotu un neprotu izrēķināt, bet ļaudis melš, ka tā izskaidro faktu, ka neatkarīgi no tā, cik daudz reižu tiek mainīta apziņa (personība/esme) starp diviem dažādem subjektiem (tajā sērijā bija īpašs aparāts, ar ko personāža x esme varēja iekļūt personāža y ķermenī ar nosacījumu, ka y esme nokļūs x personāža ķermenī), abi subjekti var pilnībā nokļūt atpakaļ savos ķermeņos, izmantojot 2 papildus cilvēkus un ar nosacījumu, ka šie divi cilvēki iepriekš nav mainījuši apziņu/esmi ar šo īpašo aparātu - un tas viss, pieņemot, ka sākotnējie 2 subjekti (x un y) vairs nevar apmainīties ķermeņiem, t.i., īpašais aparāts x un y būtnes esmi/ķermeni apmaina neatgriezeniski, bet tas attiecas tikai uz subjektiem x un y, jo abi mierīgi var veikt "apmainīties ķermeņiem" ar subjektu z (bet tikai 1 reizi).
Bet atgriezīsimies pie pūcēm. Pūces simbolika ļoti sakrīt ar to, par ko mums liek domāt pasaules procesi un to atspoguļojums medijos, it sevišķi vietās un situācijās, kur bezmazvai varētu piesaukt ideju par "slēpto reklāmu" (kā fons multenes varoņu jampadracim; uh, cik sen nebju izmantojis šo vārdu). Nu, jūs jau saprotiet, par ko es. Visas tās piramīdas, visu redzošā acs, bla bla bla. Pūce masonu subkultūrā (es atļāvos izmantot šo vārdu, jo, pateicoties sazvērestībniekiem, masoni un apgaismotie ir kļuvuši par tādu kā moderno nišas subkultūru) ir ļoti populārs simbols.
Kā zināms, pūce simbolizē apgaismību, slepenību, misticismu, viedumu un, interesantākais, tapšanu jeb pāreju no viena stāvokļa citā. Šeit gan obligāti jāpiebilst, ka Futuramas kreatori ir ar ļoti labu izglītību (vairāki PhD, maģistri un tā tālāk), un varbūt ne īpaši labi pamanāmo pūču bekgraunds noteiktās epizožu vietās tiešām ir viena liela sakritība, jo, ja tā padomā - viņi cienīja zinātni, viņi principā cienīja visu, ko simbolizē pūce, varbūt atskaitot tapšanu/pārejas stāvokli. Un tas arī tomēr notika laikā, kad ASV pa TV rādīja pirmo 2 sezonu jaunākās epizodes un kad pasaule vēl bija 20. gadsimtā. Žīdi vēl nebija nojaukuši Pasaules tirdzniecības centru. Un vispār viss izskatījās tik krāsaini un pozitīvi, ka tajā posmā, kas ir 1999.g. un 2000.g., vismaz man bija silta apziņa par (Rietumu) pasaules un lielā mērā arī Latvijas kolektīvo drošību, kā arī, galvenais, par to, ka krievi vai amīši, vai sazinkas neīstenos M.A.D. doktrīnu jeb savstarpēji nodrošināto iznīcību, izmantojot atomieročus un tādējādi noslaukot lielāko daļu planētas recekļu (t.i., mūs un mūsu sūda pilsētas) no zemes virsmas.
Tagad uzgriezīšu savu sazvērestībnieka būtību līdz maksimālajam līmenim un palikšu sēžam ar stulbu jautājumu aiz tabakas nodzeltējušajiem zobiem. Vai pūce tika izmantota kā simbols, kas līdzīgi kā lēdijas Gāgas un citu "jauno zvaigžņu" klipos redzamā masonu un apgaismoto simbolika (piramīdas, Horusa acs vai tās aizvietotājelements, bla bla bla), uzrunā zemapziņu, tādējādi iedēstot zināmu ideju saknes par nākotni, kas strauji tuvojās? Par neizbēgamajām pārmaiņām? Lai mēs neciestu tik ļoti, cīnoties pret kādu vai pret visām idejām? Saprotams, ja Kaut Kas notiks, šīs idejas nebūs tik viegli atspēkojamas, un cilvēks visticamāk sabruks ļoti ātri to priekšā. Jo tā ir pamata psiholoģija - bombardēt cilvēku ar noteiktiem simboliem, viņam pašam neapzinoties, un pēc tam, teiksim, pēc gadiem 20 paijāt viņa pakļāvīgo galviņu, redzot, cik ļoti viņš nepretojas noteiktām pārmaiņām, kas varētu būt dēvējamas par negatīvām, taču, pastāvot priekštatiem un iedēstīta simbolikai, es ticu, ka cilvēka apziņā mierīgi var arī nenorist tik banālais process ar tik noslēpumaino nosaukumu - kognitīvā disonanse - ar nosacījumu, ka simboli un idejas tiek iedēstīti ļoti lēnām, saudzīgi un ilgā laika posmā.
Ja jau piesaucu psihosociālus terminus, tad atļaušos šajā garlaicīgajā brīvbrīdī to (kognitīvo disonansi) definēt ar saviem vārdiem: tas ir psiholoģisks process, kā ietvaros cilvēks, kura ētika/morāle tiek pakļauta mūžsenajam sociālam testam "vai es iederos? vai mans viedoklis par sociumam esenciālām tēmām ir tāds pats vai vismaz līdzīgs kā citiem?", bakstot viņu ar dažādām idejām (avoti jeb kairinātāji var būt ļoti daudz un dažādi - sākot ar draugu un ģimenes locekli, beidzot ar publisko TV vai kāda reprezentatīva valsts pārstāvja viedokli, kas izlasīts dzeltenajā presē, kā arī tie, ja jau mēs runājam par pūcēm, pieņemu, var izpaustes kā background noise jeb kā kaut kas, ko tava zemapziņa piefiksēs un līdz ar to apstrādās ar acs kaktiņu, bet apziņa tikmēr tiks barota ar tādu speķi, ka nevar būt runa par nekādu introspekciju), bet ar nosacījumu, ka šim cilvēkam a priori konkrētās idejas nav pa prātam, nepatīk, pat riebjas. Un, ja viņš konstatēs, ka, piemēram, vairums viņa ģimenē vai plašākā sociumā domā pretēji viņam, t.i., atzīst šīs viņam riebīgās idejas esam par labām, cilvēks būs tendēts ar laiku pielāgosies šai jaunajai, drošajai pasaulei, šīm jaunajām nepatīkamajām (ap šo brīdi viņš tās īsti vairs nesauks par nepatīkamām, bet varbūt drīzāk - šaubīgām) idejām, šad tad nonākot pat tik tālu, ka cilvēka kognitīvais aparāts radīs falšas atmiņas tikai tāpēc, lai tās kalpotu par bāzi, par smadzeņu kroku gruntī dziļi ieraktiem pamatiem, kas balstītu un radītu vēsturiskas atsauces uz šo jauno sevi un šīs jaunās domas, kas sakrīt ar nospiedošā vairākuma domām, jo "ir tomēr tik grūti sadzīvot ar citiem, kuru ētika/morāle vai arī viedoklis par kādu jautājumu nesakrīt ar manu viedokli", vai ne tā? Un tā, nepaliekot pie sava (labāk spītīgums, nekā kognitīvā disonanse, taču vislabāk apziņa par to, cik daudz aizspriedumu ir mūsu smadzeņpodos, un secīga atbrīvošanās no tiem - tā saka Ulv-san), cilvēks paver sev durvis uz tādu kā smadzeņu skalošanu. Kāpēc smadzeņu skalošanu? Tāpēc, ka viņš, atmesdams tās idejas, kas viņam līdz šim bija bezmazvai svētas, par kurām viņš pat, iespējams, kaut kādā dzīves posmā mazliet cīnijās, komunicēdams ar cita viedokļa pārstāvi, censdamies viņu pārliecināt par vienu taisnību, zaudē. Ko? Sevi, savu identitāti, to ļoti nosacīto, trauslo vienību, ko viņš uzskata par savu identitāti (t.i., aizspriedumiem un kompleksem pilnais kognitīvais aparāts), un tas viss, pateicoties tam, ka viņš ir bezpalīdzīgs cilvēks, piemēram, tāpēc, ka nekad nav centies saskatīt lietas to patiesajā gaismā. Vai arī gaismā, kas mums tiek pasniegta kā patiesa. Institucionalizētais cilvēks. Izmācījies bērnudārzos un skolās - ar viņu manipulēt ir diezgan viegli, jo viņa apziņa ir pilna ar, tā teikt īsumā, bulšitu. Nevajadzīgu informāciju. Svētīgu pienākuma apziņu pret blakus solā sēdošo. Un skolas himnu. Uh, es nemaz necentīšos šeit uzskaitīt tos bulšitainos aspektus, kā dēļ cilvēkiem vēlāk dzīvē ir tik grūti, un viņi apjukuši neko nesaprot. Ja šī būtu ASV, es pat atļautos teikt, ka cilvēka institucionalizēšana, viņam esot ļoti jaunam (līdz 18 g.v.), ir pielīdzināma izvarošanai (mentālai). Saderam, ka pie noteiktas tiesneses ar labu advokātu es panāktu savu? Bet ko? Neko es nepanāktu. Tas būtu kā pirmais gājiens šahā ar bandinieku droši pretī ienaidnieka karalim. Tik nenozīmīgs solis, ka es tagad aizmirsīšu par to un pārstāšu rakstīt šajā rindkopā burtus un vārdus, un to virknējumus.
Tās idejas, kas ir katra cilvēka unikums, tomēr man ir tik svētas, līdz ar to varētu teikt, ka iepriekš aprakstītais cilvēks manā apziņā ir parakstījies par to, ka turpāk viņš voluntāri un ar labāko prātu centīsies saskaņot savas idejas ar nospiedošā vairākuma idejām (kā jau minēju, nospiedošais vairākums var arī izpausties kā draugs/draudzene - ja tas ir pietiekami spēcīgs, vai arī cilvēks ir apveltīts ar pietiekami vāju gribu). Vai arī tas viss tiešām bija tik vienkārši, kā aprakstīju - pūces Futuramas universā aprija baložus, savairojās un tāpēc tās multenes fonā mēdz būt tik daudz. Huj paijmjoš, īpaši jau dzīvodams 2015. gadā un sērfodams pa internetu tieši šajā mirklī.
Mirklis izbeidzās ātri. Ļoti noveicās, ka iepostēju šo - es nezinu ko - laicīgi, jo, rakstot to, nepamanīju, ka Win7 self-updater ir ieslēdzies. Tas restartēja PC kādu minūti pēc iepostēšanas (es gan vēl pēc tam rediģēju šo to, jo, viens, es nekad nepārlasu savus postus, divi, ļoti bieži garos postos uzduros uz nepabeigtiem teikumiem, domām, nepabeigtām rindkopām. Un tad nākas labot). Tas arī viss.