Vadoties pēc lj user martcore ieteikumiem par cibu atdzīvināšanu, sākšu ar klusās dabas foto, kas uzņemts pirms pāris dienām pie bijušās "Vernesāža" uz akmens sētas, kas apvij jaunās krievu ēstuves "Tokija" terasi. Virs tās ir kaut kādi koki ar daudz koši zaļām lapām, un kādā no lapotnēm laikam slēpās ligzdiņa. Atvainojos par asumu, nākotnē solu labākas fotkas, jo mans smārfons - kaut kāda Nokia Lumia viena no 1. versijām - beidzot sāk atdot galus (varu tikai saņemt/nosūtīt sms, zvani nestrādā - uz ekrāna var saskatīt pietiekoši), pateicoties n-tajiem kritieniem, sašķeltajam ekrāna stikliņam un citām nejaukām blaknēm, ko nespēju izārstēt.
Un turpināšu ar stāstu iz dzīves, ko tikko atceros! Otrdien, Ž mēģinājumā pīppauzē, kas siltajā laikā notiek uz bijušās "Elektras" 3. stāva jumta (mums tur ir iekārtota tik glauna jumta terase, ka es pat teiktu, ka šo telpu vajadzētu nopirkt, nevis īrēt, un tad pārdot pa dārgo burvīgās terases dēļ). Kāpēc es to pieminu? Mūsu dziedošais ģitārvīrs K. k-gs (vecums jau atbilstošs, lai uzrunātu šādi, manuneciloprāt), kāpjot laukā pa logu (tā teikt, durvis uz terasi), vakara tumsā uz terases seguma - melni darvota jumta, kas, ja tam pielaistu uguni, gruzdētu lēni un patīkami - neredzēja 2 milzīgus sikspārņus, kam viņš uzkāpa tā, ka viņi sāka spiegt daudz zemākā frekvencē par savu kruto ultraskaņu. Deducējām, ka viņu "čiep-čiep" bija pārāk augstas frekvences, lai tie būtu putni, jo, goda vārds, sākumā likās, ka viņš ir uzkāpis strazdu pārim, bet, dzīvnieciņiem cenšoties pamest mūsu rezidenci, viņi kaut kā, nezinu, kā to pārvietošanās metodi nosaukt, ar spārniem plandoties, propulsēja sevi līdz jumta malai un, krītot lejā, aizlaidās kaut kur tumšajā, siltajā pavasara vakarā.
Vispār šādos vakaros es tik ļoti novērtēju dabu un to dzīvības/nāves ciklu, kas ir daba. Ikgadējo plaukumu. Kaut kad svētdien stundu pirms pusnakts man bija aptuveni stundu ilgs gājiens pa Maskavas forštates "lauku" sektoru - to, kur ir gan siltās, laika zoba skartās, taču tik mājīgi iederīgās koka mājeles, gan zālāji, pauguriņi un koki plaukumā, kas tās daudzviet ieskāva. Velīnajā pavasara gaismā tavs ceļš cauri tādām ielām kā Mazā Kalna un Katoļu šķiet tik miera un meditatīvas harmonijas pilns, kā arī patīkamais cilvēku trūkums uz ielām, ļauj pilnībā nodoties fenomenam "daba pilsētā". Tās laikam ir dziļas bērnības atmiņas no Āgenskalna, kā smaržu un ainu asociācija noteikti manī ir iesēdusies līdz kaulam, katru gadu izraisot neviltotu prieku par tik triviālām parādībām kā sezonu nomaiņai tipiskie elementi.
( klusā daba )