May 14th, 2015

• par patīkamo iekš nepatīkamā
• 5/14/15 12:38 am
• Katru reizi, kad dodos uz darbu vai kad esmu tajā, es ļoti ceru, ka tajā dienā strādā arī viena gide, ko pieminēju ierakstā, kas tapa pirms kāda laika (kad es to rakstīju? pirms kādas nedēļas, pieņemu). Vienkārši ir tā, ka viņa pagaidām ir vienīgai cilvēks visā tajā sistēmā, ar kuru man ir ļoti patīkami pasocialziēties. Es nezinu, kāpēc tieši viņa - varbūt tas, kā viņa pirmo reizi, kad ieraudzījām viens otru, man uzsmaidīja (es jau minēju, ka izkusu mazliet) vai arī tas, ka vērties viņas īpatnēji tumsnēji zilajās acīs ir tik patīkami nomierinoši vidē, kur man visu laiku kaut kas jādara.
  
  Un tad es cenšos uzlikt skenēties negatīvus, un kamēr tas notek (kādas 5-6 min) es skrienu lejā pa trepēm pie viņas. Vispār tās L veida trepes attāli atgādina tās, pa kurām bērnībā, savā mūžam sirdī tuvajā Āgenskalna koka divstāvenē, kur pavadīju dzīves pirmos 5 gadu un pa ko es vairākas reizes tieši sava nevērīguma dēļ noripoju parasti ar seju pa priekšu. Manā darba vietā ir patīkami, ka nav jāmelo kolēģiem, jo, sasodīts, viņu dēļ es 8 h laikā izpīpēju labi ja 1-3 cigaretes (parasti, ja neesmu darbā, pa to laiku tiktu izpīpētas divtik. Bet, nu, jā, ņemot vērā skenēšana īpatnības, man ik pa brīdim ir 5 minūšu brīvbrīdis, ko izmantot šajai jaukajai socializācijai. Kas tajā ir tik burvīgs, neskaitot viņu? Fakts, ka man visamaz ir kāds, ar ko es varu ļoti patīkami parunāt par lietām, kas vispār nav saistītas ar neko, kas saistīts ar iestādījumu, kurā abi vergojam.
  
  Es, saprotams, varētu rakstīt vēl daudz par to visu, par viņu, par savām domām, bet man ir kauns, ka viņa to visu varētu izlasīt. Plus, vēl, ja viņa redzētu manu blogu tā tagadējā stāvoklī, tad, sķiet, viņa varētu nobīties no manis. Vai stigmatizēt mani, kā to dara cilvēki, kurus es īsti vairs nesaucu par cilvēkiem - tie ir tie cilvēki, ar kuriem man ir bijušas labas attiecības, bet zināmu sociālu stigmu dēļ es esmu nonācis tādā kā konflitkā ar viņiem. Tādā ļoti bērnišķīgā, nepavisam ne mūsu vecumam atbilstošā konfliktā, par ko man ir kauns. Bet ne jau kauns par sevi. Kauns par to, ka viņi, moderni un, es pieņemu, kaut cik racionāli cilvēki, nespēj pārvarēt šo stigmu, un tad atkal ir sajūta, ka esmu pamatskolā, kur man ir vai nu brutāli jāpazemo visi vai arī jāļaujas pazemojumiem no viņu puses. Taču, ja tā godīgi, mani tas īpaši vairs neuztrauc, jo esmu sapratis, kādi cilvēki man patīk un kādi nē, tāpēc man, tā teikt, tas viss nahuj nav vajadzīgs, un tikai caur savu kļūdu izprašanu cilvēks var izpirkt savu, khm, ja tā varētu teikt, vainu manās acīs. Saprotams, es to negaidu, jo, kā jau minēju, man tas tiešām nav vajadzīgs, jo, lai arī varētu būt vairāk tādu cilvēku, kuri man patīk, tomēr manā pasaulītē, lai arī nav daudz, tomēr ir kaut cik tādu cilvēku, kuri tiešām nevadās pēc aizspriedumiem, kas radušies pirms tīņu/pirmstīņu vecuma skolas/sabiedrības veiktās indoktrinācijas ietvaros vai sazin vēl kā.
  
  Bet, atgriežoties pie skaistā un patīkamā, vismaz tagad, tā teikt, I have a think to look forward to, dodoties uz darbu. Un pofig, ja tās ir 10, 15 vai varbūt pat 20 minūtes 8 stundu ietvarā - tas, ņemot vērā vidi "darbs", ir tik sasodīti patīkami.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 5/14/15 05:55 pm
• Gnosjēnai Nr.1 ir OBLIGĀTI jāskan tieši tā, kā tā skan šajā versijā. Nē, nopietni. Pieliec pāris sitienus klāt, un skaņdarbs vairs mani faktiski neuzrunā. Neuzrunā? Bļin, es jau, šķiet, šo skaņdarbu pieminu šeit jau kuro reizi, tāpēc "neuzrunā" ir vārds, kas vismazāk raksturo ideju un manu domu par šo skaņdarbu. Man tas asociējas ar Viktorijas laikmeta psihenēm (tāpēc, ka 1. reizi iepazinos ar šo skaņdarbu kā fona mūziku video par šīm psihenēm - tas tur bija vēl lēnāks tempa ziņā, un, zin', gandrīz vai krutāk par šo, bet tikai gandrīz). Ko man nozīmē šīs psihenes? Tās ir vārdos un pat domās neizsakāmas šausmas un ciešanas. Tas ir cilvēks, nesaprastais. Redziet, es te rakstu, bet es nespēju neko īsti pateikt par to, cik daudz šis skaņdarbs ir spējīgs pastāstīt. 
  
  Šajā (manā mazajā) interpretācijā. 
• 2 atstāja kaut koatstāj kaut ko