April 7th, 2015

• occupy museum
• 4/7/15 02:42 am
• Šodien, pēc 6 vai 7 stundām, sākas mana 1. oficiālā darba diena manā mūžā. An official job with salary. Hurrah for capitalism, thou have broken me!
  
  Es tikai ceru, ka nepatika pret darbu manī radīs arvien jaunas idejas par to, kā apvienot ideju par easy living ar easy profits. Protams, ka nekas nav easy. Taču idejas ir dārgas. Un to īstenošana - mana nākotnes reliģija. Nē, es nebūšu naudas cilvēks. Bet gan vienkāršs un pieticīgs ļaudis. Kam vajag, tam būs. Kas gribēs, tas dabūs (nez kāpēc sāku smieties par pēdējiem diviem teikumiem; tie skan tik sasodīti stulbi, bet reizē ir tik patiesi, ka tiem jāpaliek manā cibā mūžīgi mūžos, omen).
  
  Fiksi jāpaspēj pabeigt tulkot 1 lieta, kas, izrādās, bija steidzamāka, nekā ekspektēju. Pirmais likums - bez ekspektācijām. Seko faking komandām un komentē/izvērtē tās pēc iespējas neuzkrītošāk (in an non-annoying manner). Tāds ir mans darba moto, yo!
  
  Šajā darbā pozitīvākā lieta ir tas, ka man būs kartiņa, ar ko varēšu apmeklēt 99% muzeju bez maksas. Un patīkami kolēģi, tas noteikti. Vismaz kolēģe L - mana sektora priekšnieks. Reāls respekts pret šo beibi. Viņā ir kaut kas ļoti jauks.
• 9 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 4/7/15 12:59 pm
• Cibas "jauniņajiem" vēlētos tā komrādiski pačukstēt, ka, rakstot cibā, nekad, NEKAD nevajag domāt, ka "visiem pohuj par mani". Jo tā ir. Visiem ir pohuj par tevi un mani. Taču tas nav rādītājs. Vismaz tam tā nevajadzētu būt. Tiecies pēc zvaigznēm, mazais, un attopies ar seju peļķē.
• 5 atstāja kaut koatstāj kaut ko