December 24th, 2014

• par palīdzēšanu cilvēkiem
• 12/24/14 01:26 am
• Sasodīts, cik patīkami kaut kādā čomskī vienkārši sākt runāt ar divām jaukām meitenēm, kuras pēc mūsu vairāku h ilgās komunikācijas aiziet ar Kaut Ko. Ar iedēstītu domu. Ar domu par domu. Domāšanu. Par pašanalīzi. Introspekciju, retrospekciju. Meitenēm, kuras jūt, ka kaut kas nav kārtībā vai "kā vajag", taču nesaprot, kas un kā. Es tiešām pēc tam (tagad) jūtos tik ļoti labāk, ka esmu sniedzis vismaz kaut kādu guidance, parādījis vismaz, ka kaut kur ir gaisma. Un ka nevajag baidīties. Esmu tik pārliecināts, jo tā otra meitene (viņa mūs pameta pirmā) otrajai, kamēr vēl bijām kopā, atsūtīja sms par tēmu - ka vajag "rīkoties". "Rīkoties" pēdiņās, jo, pirmkārt, tas skan smieklīgi un, otrkārt, tas ir pārāk nosacīti un arī inkriminējoši, lai piesauktu to šeit. Nafig.
  
  Bet, jā, kāpēc uz pasaules nevarētu būt vairāk tādu cilvēku, kuri tā vietā, lai ieslīgtu un paliktu sevī nebaidītos paskatīties arī uz citu skatu punktu (un, kas zina, varbūt tas viņus tiešām saviļņotu)? Tas, protams, ir retoriskas dabas jautājums. Diemžēl.
  
  Jo nekas cits dzīvē man nesagādā lielāku prieku.
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko