December 6th, 2014

• ļoti īsi par nakts (un dzīves?) sākumu
• 12/6/14 02:45 am
• Tuksnesis. Vējš aiznes garām sakaltušas pērnā rudens lapas. Tam skrienot man garām, nākas izjust tādu kā svelmi. Gribas teikt "irdenu", taču labāk pieturēšos pie sava, sakot "Duālisms visās lietās, āmen", un tāpēc tā liek man uz muguras uzmesties zosādai, diafragmai paralēli veicot dziļu izelpu - kā tad, kad tev ar dūri vai celi iesit pa saules pinumu bez iepriekšēja brīdinājuma (plaušu tilpuma spēju saraušanu muskuļa kontrakcijas ietekmē).
  
  Tu kārtējo reizi attopies turpat, kur tu attopies kārtējo reizi. Nekas nav mainījies. Skatiens paveras pāri laukam, no melnā mēteļa pleciem ar vieglu rokas vēzienu tiek norausti tur sakrājušies putekļi, radot maldīgu priekšstatu par indivīda determinācijas pakāpi.
  
  Inerti tiek uzsākta gaita - sperot pirmos soļus, redzu, ka bezgalīgajā smiltājā, kas vietām noklāts ar masu, kas reiz bija dzīvība tās vistipiskākajā izpausmē un banālākajā no asociatīvās krāsu paletes - taču es apstājos, pamanījis uz zemes pēdas. Vai tas ir kāds cits? Kāds, kurš *neesmu* es?
  
  Šķiet, ir pagājuši simtiem gadi kopš mēs pēdējo reizi tikāmies. Gribu pasacīt, ka tas bija tik sen, ka es vairs neatceros tavu vārdu un ka man ir milzīgs kauns par to. Taču tu vienmēr biji klāt... ja vien mūs kārtīgi nav uzmetis Jungs, un šis viss, šī mazliet apšaubāmā ideja par eksistenci, ir tikai tāds kā skaitāmpantiņš manā vai tavā galvā.
  
  Bet tomēr. Es jau sen, sen biju zaudējis cerību, ka tevi vēl kādreiz satikšu. Tāpēc es tik ļoti satraucos, stāvot tev blakus pēc šiem gadiem, kas kārtējo reizi šķiet kā mūžība. Jo tu vienkārši nespēj iztēloties, cik daudz man tas nozīmē. Un tu nespēj aptvert, cik pateicīgs tev esmu. Taču es esmu liekulis. Jo tikai liekulis šāda situācijā bārstās ar vārdiem "pateicīgs" vai "priecīgs". Man nav neviena, kam pateikties. Un man nav neviena, par ko priecāties.
  
  Bet tas viss tikai šeit - tikai lūdzu, lūdzu nevienam nevajadzētu pārprast, ka iepriekš piesauktais ir kas transdimensionāls. Nē, tā ir plakne. Un uz plaknes esmu es un esi tu. Kāds tur virsū ir uzbēris nedaudz smilti un ieslēdzis ventilatoru ar aukstāka gaisa pūšanas režīmu, lai liktu mums noprast un pat obsesīvi fantazēt par to, ka kaut kas ir. Kā dziedātu mans draugs - ka mums oglekļa/ūdeņraža pasaulē dzīvot ir diezgan neērti. Iespējams, tāpēc tiek izdarīts pieņēmums par to, ka tu nemaz nebiji. Ka es viens griezos ap apli haotiskā dejā uz ielas, virs kā bez mūsu atļaujas ir uzbūvēts stikla jumts. Par to, ka šī sajūta, cieši sakļaujoties diviem ķermeņiem kopā, ko kontrolē smalki noslīpēti refleksi un ideja par to, ka tiek ir jāsakļaujas. Par to, ka tu esi pieņēmums, pēc dabas tik galēji absolūts, cik vien spēj būt pieņēmums.
  
  Taču pagāja vēl simts gadi, un manas pēdas sasalušajā smiltajā pamanīja kāds cilvēks, kurš īsti tobrīd nesaprata, kāpēc un kur atrodas. Paskatījies pa labi un pa kreisi (un aizdomu pilnu skatienu veltījis tukšumam aiz muguras), viņš izlēma tām sekot.
  
  Starp diviem stindzinošā vēja sapūstiem smilšu pakalniem skatam pavērās neliela ieleja. Cilvēks samiedza acis, it kā fokusēdams skatienu uz to kā tāds fotoaparāts vai kāda cita ierīce no laika, kas sen jau vairs neko nenozīmēja. Viņam šķita, ka viņš mazajā, erodētajā ielejā nakts melnuma tuksneša smiltīs redz erektu stāvu. "Vai te tiešām varētu būt vēl kāds bez manis?" - šī doma, viņam nezinot kāpēc, no sākuma noveda viņu pie atmiņām no bērnības, no tās skaistās, graciozās meitenes no otrā stāva, līdz Mārtiņa māsai, kura nomira no vēža 3 gadu vecumā. Taču prāts turpināja tīties uz priekšu, un cilvēks, stāvot iepretim tumšajam cilvēku vai cilvēkus atgādinošajam plankumam, ko šajā tumsā, no šī skatu punkta, īsti nevarēja definēt, bija pārdomājis visu, kas viņam šķita esam viņš pats.
  
  Šī apziņa nāca kā negaidīts trieciens pa pakausi pēc matu nogriešanas, pirmajā dienā pēc atkal ierodoties skolas solā. Viņš nevilcinājās un piegāja klāt šai tumsai, kas tik ļoti izcēlās, pat spīdēja, kopējā tumsas fonā. No melnuma viņam pretī pacēlās pirmajā mirklī šķietami skumjš skats - kāds vīrietis un sieviete, cieši apskāvuši viens otru, šajā vairāk pateicīgākajā alejas klimatā, bija pārtapuši no miesas akmenī. Viņš pat neiedomājās, ka tas varētu būt piemineklis diviem mīlniekiem vai kam tādam. Šī doma konkrētajā plaknē neeksistēja kā tāda - pēc būtības.
  
  Cilvēks sajuta, ka vairs nav tik auksti, ka kāpu ieskautā vietiņa varētu kalpot par viņa glābiņu - ja ne vispār, tad vismaz šonakt. Viņš noguris no sķietami bezgalīgā ceļa pa nekurieni atkrita pie šo divu petrificēto cilvēku kājām, pavērās piķa melnajās debesīs un aizvēra acis. Pēc īsa brīža viņu pārņēma tāds siltums un miers, ka visas domas par to, kur viņš ir un kas vispār notiek, likās esam zudušas nebūtībā. Viņš uz mirkli iedomājās par šo savādo "pieminekli". Vai tie ir cilvēki, kuri apskaujas, jo sen viens otru nebija redzējuši? Varbūt viņi ir mīlnieki? "Lai arī kā nebūtu..." - viņš nodomāja un aizmiga pie pārakmeņojušos stāvu kājām kā tāds suns, stulbs un uzticīgs cilvēkam bez gala, ka gatavs iet nebūtībā kopā - galvenais, ka kopā.
  
  Nākošā rīta nebija. Bet tā vietā nāca citi cilvēki. Katrs ar savu ideju par to, kur viņš atrodas un kas ir šī divu cilvēku figūra. Turpināja ritēt simtgades, un garām viņiem gāja visi iespējamie cilvēki - poēti, zinātnieki, bomži, fermeri, biržas brokeri. Taču neviens no viņiem tā arī nesaprata, kas ir šie cilvēki. Ko nozīmē šie cilvēki.
  
  Un tā cilvēks turpināja brīnīties, līdz pienāca viņa gals. Taču kā akmenī kaltie, skavās esošie sievietes un vīrieša stāvs palika, turpinot savu eksistenci, it kā apkārt neviena nebūtu.
  
  ***
  
  Es apjukumā sāku rakstīt un pabeidzu tikai ar piespiešanos. Kaut ko tādu man nebija dāvājis neviens, un es zinu, ka tā nav patiesība, kad lietoju vārdu "dāvājis". Nē. Tas esmu es. Un tā esi tu. Un katrs solis mūs veda arvien tuvāk un tuvāk, līdz mēs attapāmies, aizņemot vienu laiktelpu - divas matērijas vienā vietā, laikā, telpā. Lūdzu, liec man aizvērties, tiešām. Es nevēlos tev likt justies neērti vai samulsināt tevi. Šis viss - desmit gadi kaut kādā blogā - ir pilnīgs sūds, salīdzinot ar tām pāris stundām, kā laikā arhetipi pārtapa reālos tēlos, un zuda jebkāda saikne starp to, kas ir sapnis un kas reāls.
  
  Tik pateicīgs es neesmu bijis nekad, jo ar mani nekad nekas tāds nebija noticis. Tāpēc es ceru, ka šie vārdi kalpos kā piemineklis - neatkarīgi no tā, kas būs rīt un parīt. Vienīgi jūtu pieākumu brīdināt (arī sevi) - to, ko pieradini, par to jānes atbildība. Tas nav jāsaprot nekā (ieskatos dziļi tavās acīs un konsumēju to enerģiju un siltumu, kas plūst no tava veldzējošā, maigā smaida).
  
  Paldies tev.
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko